kristucs - June 30th, 2009

"Viņu pazudināja viņa neatkarība. Savu mērķi viņš sasniedza, viņš kļuva arvien neatkarīgāks, neviens nevarēja viņam neko pavēlēt, ne pēc viena parauga viņam dzīvē nebija jāvadās, brīvs un viens viņš noteica, kas pašam darāms. Jebkurš stiprs cilvēks noteikti sasniedz to, pēc kā tiekties liek viņa patiesā iekšējā būtība. Bet sasniedzis brīvību, viņš pēkšņi pamanīja, ka šī viņa brīvība ir sava veida nāve, ka viņš nonācis izolācijā, ka pasaule baismā kārtā atstāj viņu mierā, ka nedz par citiem, nedz par sevi viņam vairs nav daļas, ka viņš pamazām smok nost nošķirtības un vientulības arvien vairāk retinātajā gaisā. Tagad lūk vientulība un neatkarība vairs nebija nedz vēlme, nedz mērķis, tagad tās bija viņa liktenis, viņa sodība, ka burvju vēlme izteikta un vairs nav atsaucama: tagad viņu atstāja vienu. Pie tam nebūt nebija tā, ka viņu nīstu un neieredzētu ne acu galā. Gluži otrādi, viņam bija ļoti daudz draugu. Daudziem viņš patika, taču tuvoties neviens viņam netuvojās, sasaistes nebija, neviens nevēlējās un nespēja dalīties ar viņu viņa dzīvē. Tagad viņu apņēma vientuļo gaisotne- tā klusā atmosfēra , pret kuru pati kvēlākā griba ir bezspēcīga." HH