| divas dienas, vēl tikai divas dienas.... |
18. Feb 2007|18:43 |
Man šķita, ka esmu ļoti mierīga, nesatraukta, bet diemžēl jau pāris naktis pēc kārtas, mana sapņu valstība ir mainījusies. Daudz drūmu un tukšu ainu. Šīs ainas ir pārāk piesātinātas ar to, no kā ikdienā izvairos. Tie cilvēki, ko redzu, to vārdi, ko dzirdu tā ir daļa manas noklusētās ikdienas. Nekad iepriekš tie man nebija traucējuši nakts mieru, bet nu, tie ir atnākuši kā nesaukti viesi uz palikšnu. Viens mēnesi manas dzīves drīz būs galā, tad sāksies nākamais mēnesis, ko nevarētu viss nosaukt par dzīvi. Jo kas gan tā par dzīvi - gulēt, ēst un mācīties... Es vairs neredzu un nesatieku tos, kas ir/bija mana dzīve, es vairs nepagūstu to, kas vienmēr tika padarīts. Ik piektdienu tik neizsakāmi apokoliptiskā sajūta. Bet man tas viss tā pavisam nedaudz pat patīk...
Jo kādreiz tas viss beigsies un būs tās tumšās debesis pirms negaisa, būs tas klusum pirms vētras, būs dzīve, būs atkal dzīve... |
|