| Līdz 29. un ko tad? |
[26. Maijs 2008|20:42] |
Un ko tad, ko tad es darīšu? Nezinu, bet nespēju priecāties, jo nāksies atteikties no visa, kas mīļš. Grūti izvēlēties, ko lai tagad iesāk atteikties no iespējas vai no mīlestības?
Par domām vien iekšā viss sagriežas un paliek fiziski grūti, viss sāp. Es nevaru, negribu, bet vajag...
Un kāpēc vajag, kāpēc vajag atteikties? Kapēc nevar kopā?? Cik man būs, būs 24 nav tik daudz it kā viss vēl priekšā. Bet cik būs iespējas? Iespējas būs daudz un iespaidīgs CV??!! Bet kā ar mīlestību?? Ar mīlestību nekā, nebūs tā kā ir tagad, kad var no visas sirds smieties un skūpstūties. Cik labi ir kopā, cik gan ļoti ir labi, negribu pazaudēt. Līdz pat lielām dusmām negribu, bet ko lai dara??
Jādara tā kā man labāk, bet kā ir man labāk??? Līdz nemaņai sāpīgi, tik ļoti bail kļūdīties.. |
|
|