| |
[30. Maijs 2007|18:45] |
Gribas skaļi kliegt un visu lauzt un dauzīt. Kā lai paskaidro to, ka vairs negribas. Ja nekas nemainīsies, ja nebūs progresa, tad tas mirs. Nekad nedriikst apstaaties. Est minimaali maz, un dziivot maximaali ilgi. But jaunai un skaistai, bet tikai ne katru dienu, man tas ir par daudz un vienmeer buus par daudz.. Un Tu lai arī kā tur būtu, Tu mani nodevi. Un es, es sirds dziļumos mīlu tevi.
Tb smiekli nāk par sevi, virtuālas sarunas pašai ar sevi, nu jā kadreiz jau tam bija jānotiek. Kādēļ lai tas kādreiz nevarētu būt šodiena?? Un patiešām, kādēļ nē??? |
|
|