| |
[18. Mar 2007|17:00] |
Sirsnīga saruna, tēmas par kurām nemēdzam runāt. Tik patīkami tā vienkārši gulēt un elpot, sajust elu, sajust smaržu un dzirdēt vārdus. Cik gan labi viņš mani pazīst, cik gan daudz es parādu, cik gan daudz es nenoslēpju. Cik gan labi ir kopā... Nē stop... Vakar nebija labi un aizvakar arī ne, jo lūk es vēlos ko vairāk, ko citu, ko neīstu, ko samākslotu.. kā filmā.. Es apjūku un tad meklēju ceļuu atpakaļ, lai nebūtu jāsaka stop.. Censties tas ir tā vērts, tik mazāk emociju, tik mazāk emociju. Citādi nav jēgas, nav jēgas it nekam...
Cik gan šīs dienas rīts bija nepareizs un man neraksturīgs (lai gan kā es zinu, ka tas ir tā un ne citādi??). Pulkstens 12 vēl nebiju izlīdusi no gultas un iztīrījusi zobus, tieši tādēļ manas acis vairs nekā daudz neredz.. Tā ir ka jau no paša rīta tās apgrūtina ar TV.
Beidzot šodien ķeršos pie lielā plāna kļūt laimīgai.. Man vajag tik maz, reizi nedēļa padzīvoties pie jūras, saulaunas dienas pavadīt ārā pie ezera, atsākt sportot, vairāk saules, mazāk neveselīgas pārtikas, vairāk smaidu, vairāk mācību, vairāk vēlmes patiešām būt skaistai, un beigt vienreiz domāt par mīlestību (laimei nav nekāda sakara ar mīlestību) - šķiet, ka es tam pat piekrītu... |
|
|