| Mīnuss viens.... |
[15. Feb 2007|23:29] |
| [ | Es.... |
| | Smiekli caur asarām | ] |
| [ | Skaņa |
| | Klusums, klusums un vientulība | ] |
Un atkal tie brīži, kad visu ķermeni pārņem drebuļi. Tu ļoti centies, lai sevi nenodotu, tik ļoti, ka rokas tomēr nodreb un bals nedaudz aizlūst. Vai sarunai, kuras doma ir skaidrāka par skaidru, bet tā nekādi neļaujas sevi ietērpt vārdos, vai šai sarunai maz bija jānotiek?? Jā/nē/varbūt... Starpcitu, tie ir mani trīs mīļākie vārdi.
Bet atgriežoties pie paša svarīgākā. Cilvēki nav laimīgi tikai tādēļ, ka viņi neļauj sev tādiem būt. Tikai tādēļ, ka tie uzstāda pārāk daudz noteikumu (issues that must be fulfilled in order to be happy). Jā tieši tā, un nevines to nevar apstrīdēt, jo mazāki ir sapņi, jo vieglāk tos piepildīt. Bet tie īstie sapņi, ko tu drīksti saņot, līdz notiek iepriekš minētā saruna, tie ir jāaizmirst.
Viens gads un divi nē. Es neesmu un nekad arī nebūšu īsti laimīga, vimaz šodien es esmu pilnīgi pārliecināt un vēl viens nē mani iznīcinās... |
|
|