| Neliels satraukums.... |
[13. Feb 2007|22:28] |
Šodienas lielais atklājums/secinājums - man ļoti nepatīk bultas, kam nav piepildīts uzgalis... Tur kādam psihologam būtu, ko piebilst. Šodien visu dienu sāp galva...
Pirms brīža biju izdomājusi, ko es šodien rakstīšu, bet nu atkal domas neraisās.
Es saņēmu buču no VIŅA, un atkal viss sagriezās kājām gaisā. 30 min garā telefona saruna, kuras laikā mēģināju viņu visādā ziņā atbalstīt, lai gan man viņa atbildes lika aizturēt elpu un skaitīt līdz trīs un domās sev čukstēt, neņem to tuvu pie sirds, jo redz šī diena nav nekas īpaš - jā nav, bet vai tad uzmanības jebkad var būt par daudz???
Šodien nolēmu, ka ir jālabojas, vajag atrast sevi starp tām daudzajām sejām un sajūtām. Nolemt ir viens, bet vai es labošos, labošanās nozīmētu atteikšanos no tā, kas pagaidām ir mana ikdiena....
Mani atkla pārņem tā sajūta - ja nu viņš izlasa, ja nu viņš uzzin.. Es nekad tā īsti nebiju rakstījusi sev, sev pašai, bet nu vakar šķita, ka tagad to varēšhu darīt, viņš taču vairs neapmeklē šo lapu, jau tieši gads ir pagājis.. Neticu, ka viņš savas saspringtās dienas vidū pēkšņi uzdurtos šai lapai, neticu, bet tik un tā aizdomājos..
Un atkla mani pārņem tās domas, ka tik kādam neizdarīt pāri, ka tik kādu neaizvainot... Bet kādēļ??? Citi mani vienmēr aizkar, aizvaino... Es zinu cik tas ir nepatīkami, tādēļ negribu sāpināt citus - bet tie citi ir daudz stiprāki par mani... Kādēļ man par viņiem būtu jādomā...
Ir kāds cilvēks, no kura ņemt piemēru...
Rīt iešu dzert kafiju un daudz, daudz smieties, rītdienas pienāk, lai smaidītu... |
|
|