| |
[8. Apr 2004|18:02] |
Dusmas, man tieshaam zeel, bet vaaze tomeer izkrita no rokaam un sapliisa neskaitaamos gabalinjos, nekas vairs neliecinaaja par taas izbijusho skaistumu, kaa var saprasties bez vaardiem? Veejsh vainiigs, es nenotureeju, bet varbuut negribeeju notureet...bet taa sapliisa, veel juutu stindzinosho skanju, kad uz briidi it kaa apstaajaas laiks. Es vainiiga, bet izgaazhu dusmas uz citiem, ak es tikai, klusi klusi pie sevis nodomaajot, atvainojos visai pasaulei, es neesmu taada, nee neesmu. Apkaart tik daudz neiistu lietu un juutu, kaa lai taja visaa neapmaldaas??? Rokaas jau naakamaa vaaze, shii ir veel krashnaaka kaa ieprieksheejaa, veejsh atkal tas pats veejsh, bet vai es veelos notureet? Es nezinu, jaa bet varbuut nee!Jaa gribu jaa gribu, gribu, lai viss izdodas gribu buut laimiiga...
apnicis speeleet teaatri gribu iisteniibu, gribu aplausus un atljauju buut pashai, gribu lai ljauj nevis liek, gribu buut iista. negribu sevi maniit, ka negribu...viens notikums, bet katrs uz to raugaas pavisam atshkjiriigi. mees katrs esam savas pasuales centrs... |
|
|