|
Tā bija lija, viņa knābāja manas kājas. Zābakus un zeķes jau bija pārplēsusi un tikusi līdz kājām. Nemitēdamās knābāja manas kājas, tad nemierīgi apmeta man virs galvas vairākus lokus un turpināja darbu. Garām gāja kāds kungs, brītiņu pavēroja notiekošo un tad pajautāja, kāpēc es liju paciešot."Es taču nespēju aizstāvēties," es teicu, "viņa atlaidās un sāka mani knābāt, es, protams gribēju viņu aizdzīt, pat mēģināju žņaugt, bet tādam radījumam ir milzu spēks, viņš jau grasijās mesties virsū manai sejai, tad jau labāk upurēju kājas.Nu jau tās drīz būs pavisam saplosītas." "Kāpēc jūs ļaujat sevi tā mocīt," sacija kungs, "viens šāvien un lijabūs pahgalam." "Vai tiešām, un Jūs to varētu nokārtot?" es jautāju. "Labprāt," sacīja kungs "man tikai jāaiziet līdz mājām un jāpaņem šautene. Vai varēsiet vēl pusstundiņu pagaidīt?" "To nu gan es nezinu," noteicu un uz brīdi sastingu sāpēs, tad sacīju: "Lūdzu, varbūt tomēr pamēģiniet!" "Labi, es pasteigšos," sacīja kungs. Kamēr mēs sarunājāmies, lija uzmanīgi klausijās un viņas skatiens visu laiku ceļoja no manis pie svešā kunga un atpakaļ. Es redzēju, ka viņa ir visu sapratusi, putns pacēlās gaisā, tālu atliecās atpakaļ, lai...
(?) lai...
|