Kāds cienījams un bagāts vīrs, reiz pastaigājoties pa Bagdādes tirgu dzirdēja, ka kāds viņu sauc. Kad vīrs pagriezās, viņš ieraudzīja ielas otrā pusē nāvi, kura viņam māja pretī un ar rokas žestiem sauca pie sevis. Vīrs pārbijies skrēja prom, pagrābis pa ceļam zirgu un aizjājis projām līdz pat Samārai, tur viņam piederēja kāds īpašums, kuram vairākus gadus vīrs nebija rādijis ne tuvumā kā arī nevēlējās rādīties arī turpmāk. Kad satumsa, pie durvīm bija dzirdami klauvējumi, kad vīrs atvēra, viņš redzēja, ka viņa priekšā stāv nāve.
Ieraugot nāvi vēlreiz, vīrs bija izmisis un tad viņš tai jautāja: "Kāpēc tu mani sauci tirgus laukumā gaišās dienas laikā?"
Bet nāve vīram atteica: "Es tevi nesaucu, es brīnijos ko tu dari Bagdādes tirgus laukumā, jo man pēc tevis šodien bija jānāk Samārā."