krishjaanis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
08:21 am: judenfrage/letttische frage
Turpinu lasīt zilivākoti menorīgo "Ebreju tautas vēsturi". Iedomājies situāciju - 19. gs. daudzi R-Eiropas ebreju intelektuāļi apgaismības iespaidā faktiski jau vēlas atteikties no ebrejiskās identitātes, saka, ka vajag asimilēties un labākajā gadījumā kļūt par Mozusticīgiem frančiem, vāciem utt, aiziet reformjūdaisma kustība, tikpat kā visi ir atmetuši cerības jebkad atgriezties dzimtenē un atgūt savu valstisko pašnoteikšanos, tāpat reti kurš runā īstajā ebreju valodā - ivritā. Līdzīgi, protams, tajā laikā sākumā ir ar latviešiem (pārvāciskošanās, pārkievošanās), islandiešiem (islandiešu valodu vairs neviens neuzver kā vajadzīgu un svarīgu, visi tikpat kā ir pārgājuši uz dāņu valodu), igauņiem ir vācu vārdi un uzvārdi utt. Taču tad noskaņojums mainās, cīņai pieslēdzās Austrumeiropas ebreji, kuri nekad nav gribējuši asimilēties un kuri vienmēr lolojuši mesiāniskas cerības uz atgriešanos Ciānā, aizsākas daudzas kustības, milzīgs ebreju intelektuālu skaits, daudzas organizācijas, dedzīgi ķīviņi starp "modernajiem, progresīvajiem, apgaismotajiem" ebrejiem, kuri tos otrus izsmej par tumsonīgu atpakaļrāpulību, romantiskām fantāzijām un sapņiem par senlaikos zaudēto dzimteni, kur nu vēl utopiskiem sapņiem par tās atjaunošanu. Situācija Palestīnas zemē arī nav diez ko iepriecinoša - laikmetu gaitā jūdi izklīduši pa visiem Tuvajiem Austrumiem, bet Svētajā zemē dzīvo tika kādās četrās pilsētās, iekarotāju-arābu nomācoši ieskauti. Visādi strīdi tā un šitā, gan dzimtenē, gan diasporā, progresīvie drīzāk aicina pārcelties uz ASV vai gāzt vecos režīmus un nodibināt marksistu utopiju (sekularizētais jūdaisms).

Taču tad kritiskā punktā pavērsiens nāk no negaidītas puses. Teodors Hercls, Vīnes žurnālists, kurš sevi vairs sen neuzskata par žīdu, bet gan normālu, kulturālu austrieti, varbūt vācieti, dodas taisīt reportāžu uz Franciju, kas tolaik visā Eiropā ir kultūrnācijas ideāls. Tur Hercls pamana, ka pat kulturālie franči rauc degunus pret žīdiem, kas viņu šokē, tāpēc Hercls sāk iedziļināties jūdu jautājumā un sāk pārvērtēt savu žīdiskumu, meklē saknes. Hercla pašmeklējumu iznākums zināms - brošūra Judenstaat, cionisma postulēšana, aktīva darbība, vēršanās pie dažādiem ķeizariem un valstsvīriem, bet vislielāko atsaucību cionisma idejas gūst Lielbritānijā - kura vēlāk tieši nodrošina un cieši stāv blakus pie Izraēlas šūpuļa. Hercla ceļš - no faktiski asimilēta Vīnes pilsonisko aprindu austrieša, līdz jūdu valsts un cionisma postulēšanai brošūrā, kas sākotnēji gan neprasa jūdu valsti Palestīnā, bet vienalga, kur vien iespējams, jo pēc Francijas Hercls sapratis, ka jūdus visi vienmēr ienīst vai uzlūko ar aizdomām, ka jūdu vienmēr paliks citādāki iepretim eiropiešiem, tāpēc jāmeklē jūdu valstiska pašnoteikšanās. Mūža izskaņā Hercls gan ir izšķīries par labu ebreju valstij Palestīnā. Līdzīgi arī vispārējā apziņā - 19. gs. vidū vēl šaubās, vai pie ivrita vispār vēl jāturas (ir pat centieni atteikties no ivrita liturģijā un pāriet uz nacionālajām valodām), tad uz gadsimta beigām viens intelektuālis, pētnieks, nepiekāpīgi sāk lietot ivritu ikdienas saziņā. Pēc gadsimta ivrits jau bija kļuvis par plaši lietotu valsts valodu atjaunotajā jūdu tēvzemē.

-----------------------------------

Kāpēc es to rakstu? Jo atkal redzu paralēles starp latviešiem un žīdiem. Man ir tā, ka es latviešus vienmēr esmu uzskatījis par visai izglītotiem cilvēkiem, vēsturiski tas tā arī bijis, domājams, vācu iespaidā pat neizglītotie latvieši - arī mūsdienās - ir diezgan izglītoti. Tāpēc man vienmēr lielais jautājums ir bijis: kā tas var būt, ka starp šiem izglītotajiem latviešiem ir tik daudz latviešu, kuri vispār sevi nevēlas uzskatīt par latviešiem un nevēlas, NEGRIB savu valsti, neredz nekādu jēgu ne no būšanas latvietim, ne no neatkarīgas Latvijas valsts. Kā tas var būt, ka ir tik daudz skeptisku vai pat agnostisku latviešu? Šo es nekad neesmu sapratis. Kā tas var būt, ka šiem it kā saprātīgajiem, gudrajiem, izglītotajiem, normālajiem latviešiem ar valstsgribu ir nu tā, ar Dievu uz pusēm? Bet izrādās, ka daudz vairāk izglītotajiem, izredzētajiem žīdiem ir bijis līdzīgi kā latviešiem - ļoti daudzi izglītoti žīdi negribēja nedz savu valsti, nedz savu žīdiskumu. Tomēr kritiskajā punktā žīdi izšķīras par labu gan savam žīdiskumam, gan valstiskumam, kamēr latvieši - lai gan kritiskos brīžos gribēja pareizi - vēl joprojām šaubās, un Latviešu valsts un tautas ideja ir tikpat šaubīga un nedroša kā pirms simts gadiem, daudzi joprojām ir skeptiski, un, ja salīdzinām - Izraēla, par spīti daudz lielākam un nopietnākam ienaidniekam, kā valstisks veidojums, manuprāt, ir daudz drošākās rokās un ar daudz lielākās ilgstamības izredzēm nekā Latvijas un latviešu valsts.

Powered by Sviesta Ciba