"Viņa ir prom, tā viņš man laipni paskaidroja. Aituvīrs zināja. Aituvīrs saprata, ka viņa nevarēja palikt. Tagad es arī sapratu. Jo viņas mērķis bija mani turp aizvest. Kaut kas liktenim līdzīgs. Itin kā upei ir jātek uz jūru. Es, vērdamies lietus lāsēs, domāju par to. Par likteni."
Un pēc nedēļas mums liksies, ka tā ir bijis vienmēr. Notikumu putas, domu atspulgi, uzmanības fiksācijas, urbānas neirozes virknējas rindās un aizlido. Nav jauna pasta! Un tagad iedzersim kaut ko pret sāpēm!
