dažreiz labāk pievērt muti. neesmu no gudrām mājām tā teikt. un gaume arī nav no labākajām.arī mūzikā tā šķiet. vismaz pēc tā ka katrs savu gaumi uztver par viss labāko un citu variantu nemaz nav. nu, ko lai dara ka esmu tāda viduvējība, kas netika gadu palaista ātrāk uz skolu, no bērnu dārza netika vesta uz mākslas un mūzikas skola, varbūt baleta nodarbības arī nebūtu nākušas par sliktu, varbūt tagad nebūtu jācīnās ar tiem dažiem liekajiem kilogramiem, kuru dēļ es katru dienu krītu visiem uz nerviem un tas protams dažreiz liek aizdomāties par afigeno depresīviķu slavenākās frāzes izpildi." ko vēlos darīt nākotnē?" - 100 vārdu pārspriedums angļu valodā. būtu labāk, par ko vajadzēja darīt pagātnē, ar to varētu daudz vairāk rakstīt.
Un godīgi sakot, jā, esmu dusmīga uz tēti un māti, ka sagādāja man tik "jauku" bērnību,ja nebūtu bijis kā bija, varbūt tagad es nerakstītu šo citiem tik ļoti uz nerviem krītošo tekstu.Vēlviens cilvēks no tā saucāmā draugu loka izdzēts, nu un ka katru vakaru saraktijāmies, daži jauki mirkļi, bet tikai vienreiz redzēts, what the point? ai sīkais gudrelis
manī sēž tāds lielais sliņis slinkums, kas liek man visiem krist uz nerviem un smadzenēs sajauc tādu putru, ka dažreiz pat nezinu vai rīts vai vakars.
kas manī ir tāds kas atbaida? bet, ja zinātu, noteikti tur neko līdzētu nespētu.nekad nav bijis the best friend. un visticamāk nebūs. egoistēm, tādām, kā es ar draugiem neveicas, nu tā kā tām ļaunajām meksikāņu seriālos, beigās viņas nogalina, vai iemet cietumā, vai kļūst par vientuļām bomzenēm.