Kad braucu mājās un viņas aizbrauca uz vidzemīti bija tik nežēlīgi auksts, varbūt nemaz nebija TIK auksts vienkārši sapratu, ka esmu pilnīgi viena un visiem ir caurmērā vienalga, sapratu, ka pat 2 gadi ir par maz, lai būtu tāds īsts draugs, esmu muļķe ar pārāk lielu fantāziju, kas idealizē cilvēkus, padara tos tādus, kādus tos vēlas redzēt, šķiet, ka pat tas ir mans liktenis, būt vienai ar savu šausmīgo raksturu,skumji. Man nav vairs neviena, pat Annas nav, un ko man egoistei tagad skicēt?
Šī vakara raudulīgi naksnīgajā pastaigā pa vecrīgas ieliņām satiekot daž ne dažādus cilvēkus, sapratu, ka ienīstu šo pārkrievotos pelēkos latviešus, kas liec savas galviņas svešinieku priekšā, pielīdēji, mantrauši, sīkstuļi,rasisti,subkultūru segregāti, gatavi viens otru nomelnot līdz nāvei, goda vārds, riebjas, ka esmu latviete. ar pretīgumu izrunāju šo vārdu, vēl 4 gadi, es izturēšu,un tad atstāšu šo visu aiz muguras, kā tādas LV nemaz nav bijis manā dzīvē. Gribu to visu nolaist pisuārā.
bet, protams, to, kas esmu pašā savā būtībā aizmirst nevar, diemžēl