pateicoties ceturdienas 3 stundu ilgajam nervu sabrukumam esmu nonākusi atpakaļ pie nervu zālēm, divām kapsulām dienā. tagad ir tāds savāds dīvains miers. bet vienalga sāp. ceturdien jutos tā kā ilgi nebiju jutusies, tā teikt smadzeņu pārslodze. pirmo reizi patiešām paīstam gribējās to izdarīt, jo šķita ka tā tikai man vairs nesapēs.bija tik daudz domu prātā, viens milzīgs jūtu un domu mudžeklis. heh bet brīnumainā kārtā es to izsturēju, nomierināties vienmēr ir grūti pēc šādām reizēm un cukurūdens tu nelīdz.Bija sajūta, ka esmu ieslodzīa savā ķermenī un gribējās izrauties, atbrīvoties, tas ļoti sāp, ļoti ļoti. Es domāju, ka tam sen jau esmu pāri un tā vairs nekad nenotiksies, kā tas notika agrāk un diezgan bieži. gribas nospiest sarkano izslēgšanas pogu, kad esmu histērijas kalngalā, to patiešām gribas. hm varbūt pie manas nu jau 2-3 nedēļu ilgās kreisi psihiskās aktivitātes vainojamas mēnessfāzes, varbūt daži cilvēki man blakus. Pēdējā laikā riebjas kāds cilvēks esmu, kāds man raksturs, riebjas. Šķiet zemapziņa karo ar apziņu- nu kā to vēl lai savādāk nosauc.gribas tikt laukā.
Sataisija fotoaparātu, bet filmiņu tā pat grūti ielikt. vakar Anna bija pie manis. arī vieņai bija skumji un nekāda jautrā pidžammu balle nesanāca:D oh well whatever. nu un pavasarī vismaz saule varēja spīdēt. kad tad lai fotogrāfē un jumtus lūdzu atbrīvojiet

mūzika?: the smiths - how soon is now?