sārtas lūpas, mazliet saules apspīdēts acs kaktiņš un tik daudz maiguma...
bezgalīgi, līdz reibumam.

tā gribas Pavasari, šis drēgnums nu nepavisam nav jauks...

vēl arvien snieg...
skaisti snieg...

......tas īpašais skatiens, tas kurš liek trīsēt un smaidīt,
es spēru divus soļus un pieskāros Tev,
saglaudu matus aiz auss un viegli noskūpstīju uz kakla,
Tavas acis smaidīja, un lūpas sniedzās pēc manējām...

un tad...
un tad atvērās durvis un ienāca Realitāte.

Laukā pasakaina ziema,
un sajūtu vilnis nes Ziemsvētku noskaņu,
ar šķindošiem zvārguļiem,
un mīļdāvanām,
ar bučām un siltu kanēļa tēju.

ar apelsīnu smaržu egles galotnē,
un karstām piparkūkām nosalušos pirkstos.

Gribas vasaru.
Kāpēc?
Tāpēc, ka līdz Ziemsvētkiem vēl tālu!
Aizdzenu Ziemsvētku jūtas, ieleju krūzē meduskrāsas piparmētru tēju un iedomājos sauli,
sauli savā sarkanajā piparmētru tējas krūzē...
Rietošu sārtās debesīs pēc dienas tveices.

Silti...

zemenes ar putukrējumu, vasaru un saules glāstus...

ieleju glāzē vīnu, sarkanu kā rietošas saules staru, un domāju par Tevi...
...virpinu pirkstos baltas pērļu krelles un smaidu, skūptu savas domas, un sapnī glāstu Tavus matus.

silta dvaša sasilda manus pirkstus un pērļu krelles kūst, kristāla lāses pil uz manām krūtīm, Tu smaidi.

ir labi un silti. :)

... kaut kas lika smaidīt...
lika iepukstēties sirds stūrītī...
tās lūpas bija tik valdzinošas, ka trīsas pārskrēja pār augumu un varēju tikai smaidīt...
smaidīt bezgalīgi, bez vārdiem, bez noteikumiem...
tajā vakarā ieraudzīju viņā, kaut ko jaunu, kaut ko valdzinošu, ko iepriekš biju palaidusi garām, jo viņu saucu par māsu...
par māsu ar kuru vienmēr var aprunāties par visādām dzīves peripētijām, ar kuru var pastrīdēties un ar kuru var iedzert kopā tēju un iedot mīļu buču.
kurai var pieglausties, un kuras klēpī var izraudāties, kura pateiks ko labu, kad to vajag, un kura iedunkās, kad to prasās...
bet tajā vakarā...
tajā vakarā likās, ka pamodos no miera...
no lielā ziemas miera.
smaidu.
pukstu.
elpoju.
ir sasodīti labi būt dzīvai un lidot sajūtu virpulī, kas nes bezgalīgās kņudinošās tālēs, kā vieglu pūku vējš debesīs...
ir Labi.

Laiks apstājās, vienā mirklī...
Visi apklusa.
Raudzījās plašām acīm un gaidīja Brīnumu.

Brīnums ieradās Pasaulē, tikai citāds.
Citāds - gluži savādāks, priekšstatiem neatbilda - ko nu?

Sveika Klabe, es ierados tikko, kas šeit labs, kas interesants, ko pastāstīsi man par sevi, kas esi, ko dari, kā iet?

Sveika Klabe!

Sveika.
Esmu mazs smukums, maza daļiņa no virtenes, mazs grabulis, mazs knipucis no visas lielās Saimes.