|
|
Sunday, May 8th, 2011
|
10:25p - vāh!
izlasīju citu un pieķērās pašai.
tu redzi, kā ir... es esmu kaut kāda jocīga. es laižu cilvēkus klāt, tā patiesībā nepielaižot. jebšu vienu brīdi varu smieties tā, ka palieku bez elpas, bet jau nākamajā sākt prātot, vai tiešām tas otrs mani šeit grib. zin, atkal tas stāsts par pāri palikšanu. nav tā, ka tas man tāds kā dzīves moto, bet tas teikums, nu, labāk vienreiz pietrūkt, nekā palikt pāri, visu laiku kaut kur pa galvu peld. (zinu, ka ar šito atkārtojos)
pati sevi moku. pašai sāp. pati raudu.
un vēl man ir šausmīgi bail pazaudēt cilvēkus. es zinu, ka viņiem tā dabīgi kaut kā ir jāmainās un, ka jauni, saprotams, nāks vietā, bet es negribu VIETĀ, es gribu BLAKUS.
tagad, nu laika ziņā ir tā dīvaini, nu, ka skola beidzas. viena milzīga daļa to cilvēku, kas šeit ir sastapti un pieradināti (nu sadraudzēti, iepazīti un tā) pazudīs. un nekad nevar zināt vai tie nebūs tie paši jaukākie.
re, eļļa nekad neturas īpaši ilgi.
current music: Instrumenti - Pieturi mani sev klāt (comment on this)
|
|
|
|