Odu Kaupre - 25. Jūnijs 2006

23. no rīta gadījās ķeza ar elektrību. Bez korķu kastes apmeklējuma kāpņu telpā izlēmu, ka dzirksteļojošais vads vannas istabā būtu tā kā jāsalabo - jānogriež posms, kurā vadi viens otram nokļuvuši pārāk tuvu, ar šķērēm. Īsais. Loģiski, vai ne? Labi, ka ne īsais arī daļā mašīnu, ar kurām diendienā nākas sadzīvot. Pazaudēju stundu meklējot korķus un īsto korķa ievietni, kura brēktin brēca pēc jauna. 20 A vietā iestūķēju 10 A automātisko. Nolemts pēc jāņiem parūpēties par mūsdienīgu korķu iegādi, elektrības kastē ievietotās ietaises pārveidošanu tā, kā ir kaimiņiem. Korķu vietā tie smukie slēdzīši. Un šīs ķezas dēļ neuzzīmēju 23. jūnija zīmējumu savam 365x365, ko biju paredzējis publicēt pirms aizbraucu jāņot.

Rīta cēliens rezultējās ar biroja (P PC + skaneris) pakošanu līdzņemšanai - kaut kā taču tas zīmējums, ko uzzīmēšu vēlāk, uz servera būs jāuzdabon. Neaizņem pārāk daudz vietas, bet šī vieta somā būtu lieti noderējusi papildus ģērbjamlietām, ja laiks vēlāk nebūtu izrādījies tik foršs. 9:40 autobuss: Rīga - Salacgrīva. Līdz pašai Salacgrīvai jābrauc nav, bet pirms iekāpu autobusā ar vēl vienu gleznotāju, kurš pēdējā brīdī pieteicās braukt līgot ar mani, nezināju, kur jākāpj ārā. Jāmin arī fakts, ka otro dienu pēc kārtas gandrīz vienā un tajā pašā vietā (centrālstacijā) nejauši uzskrienu virsū mistiskajam īstās (ne stilīgās, kičīgās un Hvz. (Haris viņu zin) vēl kādas) pagrīdes cilvēkam, phakerim R. Esot bijis Lietuvā, depresija, vientulības alkas, nakti pavadījis pie ezera, tad kaut kādā klubā, rīta pusē iegādājies piecas priekšapmaksas kartes. Nopircis biļeti līdz Bauskai, aizmidzis, atmodies Rīgā. Cik jauki, ka arī zemapziņa rūpējas par maksimāli efektīvu naudas tērēšanu! Atnāca man līdzi uz autoostu un ņēmās rādīt dažādos čipus, stāstīt par to priekšrocībām, mīnusiem, barjerām, ko iespējams apiet un kā. Jā - pat mūsdienās ir iespējams zvanīt par brīvu - ne tikai ar Skype!

Autobusā gadījās apsēsties neparasti smukai meitenei, Rasai. Viņa gan brauca līgot uz Salacgrīvu, bet teica, ka labrāt brautu ar mums - gleznotājiem, ja vien negribētos satikt sen neredzēto ģimeni. Aiz un blakus mums sēdēja krievu tautības pasažieri, kuri skaļi runāja, klaigāja, lietoja alkoholiskos dzērienus, lika autobusa vadītājam piestāt, lai pačurātu. Bija ļoti interesanti klausīties kā mainās šo pasažieru balss līdz brīdim, kad spiediens kļūst neizturams, un pēc tam, kad no pāris atmosfērām ķermeņa iekšpusē ir veiksmīgi tikts vaļā. Čurājambrīdi veiksmīgi izmantoja arī "cilvēks, kurš gribēja uzpīpēt". Viņš varēja lepoties ar tizlu, pankveidīgu frizūru un melnu T-kreklu, uz kura priekšējās daļas bija uzdrukāta dūrē savilkta roka - tās vidējais pirksts nezināmu iemeslu dēļ nebija varējis piekļauties pārējiem pie plaukstas pievilktajiem, līdz ar to parvēršot simbolu no "tūliņ norausies" par "izfenderē sevi".

Ar pāris tālruņa izmantojumiem noskaidroju, ka vietu, kurā jākāpj ārā, sauc par Svētciemu. Rasa teica, ka zinot, kur tas ir, līdz ar to turpmāko ceļa daļu varējām pavadīt bezrūpīgi pļāpājot.

15 km ar kājām - nebija nemaz tik traki - tas varbūt tādēļ, ka pa ceļam malkojām alu (kaut kāds Pils alus, 4.2%, laikam) un grauzām regularās vīteņbarankas, kas karājās man kaklā un izskatījās tik tiešām regulāras.

Esam klāt. Sakonfigurēju savu biroju un sāku zīmēt. Ļoti palīdz pa ceļam nofotogrāfēto govju tēli. Vajadzēja tās safotografēt vairāk, bet to neļāva pieaugošā, no mums netālu esošā, buļļa nervozitāte. Negribējām viņu pārāk kaitināt, turpinājām ceļu. Zonas medības. Fiška tāda - zonas 10 km rādiusā vienkārši nav! Līdz ar to 23. jūnija 365x365 apmeklētājiem nācās vilties. Arī biroju biju paņēmis līdz velti.

Dziesmas, danči, alus, ēdamaņa, visi priecīgi, visi smaida, lielākā daļa entuziasti - dauzās, dejo, ālējas. Jāņi pēc savas būtības ir transcendentala padarīšana. Pierādījums cilvēka spītībai pret bezjēgu. Ar gribas palīdzību tiek likvidēts nogurums un miegs un pārlieku lielais reibums, ja tāds nemanot ir uzradies. Cilvēkiem šad tad gadās problēmas ar paškontroli - it kā izdzertas pudeles trīs, bet patiesībā - septiņas, tad sākas problēmas, bet īstam līgotājam šķerslis tās nav. Kādi 80 - 100 cilvēki. Armija. Dodamies uzbrukumā kaimiņiem. Palīgā ņemam smago artilēriju - balsis un līgo dziesmu vārdus. Armija pēc katras nākamās kaimiņmājas apmeklējuma ievērojami pieaug. Tuneļdeja ceļa vidū. Mašīnas, kas tiek apstādinātas nevis, lai pagaidītu, kad jezga beigsies, bet lai piedalītos!

Tiek iekurts milzu gunskurs - veseli divi - izmetamies pliki un dodamies peldēties rasā. Diemžēl peldētāji rasā bijām tikai kādi pieci. Cik tomēr ļoti bail cilvēkiem ir no kailuma. Vārtījos zālē, sajutos kā stalkers no Tarkovska filmas ar tādu pašu nosaukumu un brāļu Stugatsku stāsta "Pikniks ceļa malā". Aizdomājos, cik ļoti tādi jāņi iet kopā ar "New Age" domāšanu. Pats sajutos ļoti "New Age". Uzsūcām enerģiju no tālāk pļavā esošā milzu gunskura, tad atkal peldēties rasā. Un tā kādas reizes piecas. Pēc tam pelde tur pat blakus esošajā Svētupē.

Paliek gaišs. Jāiet gulēt.

... (Iespaidīgi sapnīši)

Zīmējums, jūra, aizmigu. Sakarā ar to, ka pie kājām bija pielipušas smiltis, atsevišķi pleķi neiedega.

Rīga. McDonalds - eksperimenta labad - fišmak mega komplekts. 2 lati par pie zobiem līpošas pārtikas. Bet prieks jau nekur nepazuda. Steidzu mājās salabot 365. Ir vēl pamanījos pakatīties, kas jauns mūzikas lejupielādes direktorijā. Pāris jauki treki. Aizmigu laimīgs.

Šorīt atkal piecēlos laikā, skrēju, nolēmu, ka jālasa vairāk zinātniskās fantastikas. Tikai jāpiebeidz Nīčes "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" un Ļeva Manoviča "Jauno mediju valoda". Un vispār jāsakarto kambaris, kurā mitinos. Tas arvien, arvien paliek jo sarežģītāk. Pēc šī gada akadēmijā, pēc prakses. Galvenokārt dēļ lielajiem darbiem. Tie būs jāsāk taisīt daudz kvalitatīvāki, lai nevajadzētu mest ārā, bet lai tos pa taisno varētu nopārdot.

Jā - man arī būtu grūti pārvarēt slinkumu un izlasīt iepriekš publicēto tekstu līdz galam. Jo tā ir tikai un vienīgi interneta dienasgrāmata, eh!?

Īsumā: kur nu vēl labākus jāņus kā pie special_k?