Jubilejas absints
Jun. 4., 2006 | 10:57 am
Es aizmirsu to noslēpt pirms gāju gulēt. Rezultātā, kad pamodos, zaļi caurspīdīgā blašķīte bija pustukša. Attaisīta bez manas līdzdalības. Arī pēc tam, kad ieminējos, ka dāvana sirdij tuva un visādā ziņā dārga, rets grēkošanas iemesls, kas reizē pavedina un piedod, manu acu priekšā tika truli iemalkots no elegantās blašķītes kakliņa. Nav jau ko pārdzīvot, tas ir tikai alkohols gan, bet tā bezpamata visatļautība!
Te domas sāk vīties ar jauno, pārgudro anarhistu, pretsparu vērojumiem šeit uz vietas. Vai šeit, Latvijā, kur vēl sistēma nav tik attīstīta, nav līdz ārprātam ierobežojoša - tā gaida, kad kāds pārgudros vārdus beidzot pārtransformēs darbos, kas padarīs šo vietu cilvēka cienīgu - ir iemesls veidot kaut kādas pretošanās, destrukcijas, anarho kustības? Kaut kādas uz citu zemju pagātnes un tagadnes ne pārāk veselīgās pieredzes veidotas filozofijas balstītas vēl veselīgi augt spējīgas sistēmas iznīcināšanas akcijas? Jā - mums bija grūti! Bet tas bija tad. Tagad arī ir tā pagrūtāk, bet vajag mazliet pakustināt smadzenes, izzināt, nostādīt mērķus un pārvarēt kūtreli. Jā - būtu jau forši notaukoties (sasmērēt smadzenes ar slidīgu ziešķi) līdz līmenim, ka vairs staigāt nevajadzētu, varētu ripināties, (s)lidināties bezjēdzīgā jūsmā par savu mikroskopisko ego... Tagad var būt labāk. Bet ne jau anarhija! Un arī ne paralēlā dimensija, kas nebūt nav tik slikta padarīsāna mērenās devās, tomēr tā nebūs iespējama, ja nebūs stabilitātes šajā dimensijā. Ir sistēma, atliek viņā tikai ielekt, lai to mainītu. Ir jāmočī!!! Tas būtu tuvākais ceļš.
Arī uz Īriju bēgt ir kaut kā - nekā. Labāka dzīve nav tur ārā, bet iekšā - paša galvā. Ziniet - ir iespējams arī iztikt bez pēdējā modes kliedziena, bez televizora ar tālvadības pulti un kaut kādu tur digitālās televīzijas pieslēgumu, bez ar bezjēdzibas pārsaldināto ziešķi pārpilnajiem šoviem, bez ballītes divreiz nedēļā, bez truliem dižpārdokļiem, bez 10 padomiem seksa bīdīšanai, bez našķiem, bez dzelžiem degunā, nabā, dibenā... Tas, ka kaut ko gribās, nenozīmē, ka to vajag!!! Tas, ka ir slikti, nenozīmē, ka vajag vaidēt, ka tur neko vairs nevar darīt! Tas, ka valdībā ir cūkas, nenozīmē, ka tas tā būs mūžīgi! Visu ir iespējams mainīt!
Te domas sāk vīties ar jauno, pārgudro anarhistu, pretsparu vērojumiem šeit uz vietas. Vai šeit, Latvijā, kur vēl sistēma nav tik attīstīta, nav līdz ārprātam ierobežojoša - tā gaida, kad kāds pārgudros vārdus beidzot pārtransformēs darbos, kas padarīs šo vietu cilvēka cienīgu - ir iemesls veidot kaut kādas pretošanās, destrukcijas, anarho kustības? Kaut kādas uz citu zemju pagātnes un tagadnes ne pārāk veselīgās pieredzes veidotas filozofijas balstītas vēl veselīgi augt spējīgas sistēmas iznīcināšanas akcijas? Jā - mums bija grūti! Bet tas bija tad. Tagad arī ir tā pagrūtāk, bet vajag mazliet pakustināt smadzenes, izzināt, nostādīt mērķus un pārvarēt kūtreli. Jā - būtu jau forši notaukoties (sasmērēt smadzenes ar slidīgu ziešķi) līdz līmenim, ka vairs staigāt nevajadzētu, varētu ripināties, (s)lidināties bezjēdzīgā jūsmā par savu mikroskopisko ego... Tagad var būt labāk. Bet ne jau anarhija! Un arī ne paralēlā dimensija, kas nebūt nav tik slikta padarīsāna mērenās devās, tomēr tā nebūs iespējama, ja nebūs stabilitātes šajā dimensijā. Ir sistēma, atliek viņā tikai ielekt, lai to mainītu. Ir jāmočī!!! Tas būtu tuvākais ceļš.
Arī uz Īriju bēgt ir kaut kā - nekā. Labāka dzīve nav tur ārā, bet iekšā - paša galvā. Ziniet - ir iespējams arī iztikt bez pēdējā modes kliedziena, bez televizora ar tālvadības pulti un kaut kādu tur digitālās televīzijas pieslēgumu, bez ar bezjēdzibas pārsaldināto ziešķi pārpilnajiem šoviem, bez ballītes divreiz nedēļā, bez truliem dižpārdokļiem, bez 10 padomiem seksa bīdīšanai, bez našķiem, bez dzelžiem degunā, nabā, dibenā... Tas, ka kaut ko gribās, nenozīmē, ka to vajag!!! Tas, ka ir slikti, nenozīmē, ka vajag vaidēt, ka tur neko vairs nevar darīt! Tas, ka valdībā ir cūkas, nenozīmē, ka tas tā būs mūžīgi! Visu ir iespējams mainīt!