(bez virsraksta)
Jan. 8., 2006 | 01:33 pm
Migla gar acīm.
Neskatoties uz to es šodienu vakar atradu. Nezinu vai šodien tā vairs ir šodiena, un vai vispār ir.
Atcerējos, ka "Fāzerlande" ir no netālās bibliotēkas. Nolēmu doties turp, lai grāmatu atdotu. Apāvu kājas, apmetu kamzoli ap pleciem, uzliku tiem vēl pleca somas slogu, pārmetu krustus un devos ceļā. No tāluma redzēju, ka no tramvaja galapunkta atiet tramvajs - kā zinādams, ka es diez vai spēšu pretoties kārdinājumam tajā iekāpt un aizmočit līdz pat nezinkurienei. Bibliotēka atrodas nedaudz aiz tramvaja pieturas - tā nu turpinu kātot tās virzienā. Atveru kārtīgi neaiztaisītās ārdurvis un klumburēju augšup pa vītņkāpnēm uz otro stāvu. "Galvenā balva - dators!" vēsta plakātelis pie otrām durvīm, kas jāatver. Tas piebāzts ar sīkiem, briļļainiem un puņķainiem pusbērneļiem (tajā vecumā, kad tantes brangāk un ne tik brangi nobarotos sīkaļas vicina pa gaisu pieķērušas aiz vaigiem un jau skaļāk mēdz glaimot, cik megalieli tie izauguši), kas ar līkām mugurām pārgudri skatās uz monitoriem, savās speķainajās un ne tik speķainajās roķelēs turot bīdekli, ko mēdz saukt par peli. Pavisam kopā - trīs. Plakātam veltu ne ilgāk par pussekundi. Ar samērā paliela spēka pielietošanu dabonu vaļā nākamās durvis (Esmu sliktas miesas uzbūves, kārns, izkāmējis, izdilis un, vēl piedevām, diezgan bāls - līdz ar to vārgs, un durvju vaļā atdabūšanai jāveltī diezgan daudz enerģijas). Pāris līganu gaitu ģenerējoši soļi līdz trešajām durvīm, durvis vaļā - esmu klāt... "Labdien, es gribēju atdot grāmatu un paņemt vēl kādu - es pameklēšu." - zem deguna noburkšķu, strauji aizgriežos un dodos pie grāmatu plaukta, uz kura viena plaukta pamatnes var samanīt uzrakstiņu "Psiholoģija, Filosofija, Ētika". Apstājos tā priekšā. Ievelku elpu. Izpūšu elpu. Paelpoju. Sāku pētīt plauktu no kreisās. Manu dažas grāmatiņas, kuras esmu jau izlasījis kaut kad gada sākumā, kad vēl nebiju atkalaizrāvies ar zinātnisko fantastiku. Kaut kas no Platona, kaut kādi dialogi, Nīče un tā tālāk. Manu uzmanību šoreiz piesaistīja "Ievads ideju vēsturē". Sagribējās kaut ko vispārīgu. Tvēru pēc tās, papētīju grāmatas muguru, šoreiz gan neizlasīju, kas tur rakstīts, apgriezu tā, lai skaidri redzams būtu inkunābulas priekšējais vāks. Atšķīru to kaut kur viducī. Lasīju. Aizraujoši - ierāva ne pa jokam! Tur bija šis tas no plauktiņiem, kas manī jau ir aizpildīti, šis tas, ko vajadzētu iekopēt vēl tukšajos. Šobrīd nav svarīgi kas tieši, bet ļoti interesantas lietas. Lasot sadzirdēju kaut kādu elsoņu, kas arvien arvien pastiprinājās. Sākumā domāju - halicunācijas (Tās man pēdējā laikā gadās itin bieži, neskatoties uz to, ka nekādas "vieliņas" nelietoju), bet nē. Tomēr ir kaut kādas parādību pazīmes, kas liek izdarīt paša negribētus secinājumus par to, kas ir īsts un kas nav. Viss liecināja par to, ka man nerādās. Lai nu kā nodomāju, ka dzīvoklī virs bibliotēkas (nekad netiku iedomājies, ka tur varētu būt kāds dzīvoklis) kāds skatās pornuškas. Bet elsoņa palika arvien skaļāka. Tagad varēja noteikt to, ka tā ir sievietes elsoņa. Katra sievietes izgrūstā skaņa mijās ar kādiem trim, četriem vārdiem grāmatā. Tobrīd lasīju par Nīči, vājajiem cilvēkiem un stiprajiem, kas palīdz vājajiem pārvarēt vājumu, par vājām sievietēm un kalponēm, kas mūždien cieš, un iztur ciešanas, bet ka tas nav nekas. Un tad pēkšņi elsas strauji paaugstināja toni, pārvērtās vienā varenā brēcienā, kas pa grāmatu kravumu labirintiem droši vien izlauzās cauri visai bibliotēkai, tas skanēja: "ĀĀh - āāāh - āāāāāā - - mīļum!!!". Kapa klusums... Acis skrēja pāri nodaļai par gnosticismu. Brīdī, kad nolēmu doties pie bibliotēktantiņas, iepriekš dzirdētajām skaņām piebiedrojās vēl dažas, bet klusākas. Trīs sievietes garie ā, un viens vīrieša tāds kā pirmsnāves āāāh. "Man lūdzu šo", teicu tantiņai ar kastaņu krāsā tonētajiem matiem, viņa ierakstīja grāmatas dotos bibliotēkas akounta lapiņā kā arī manā klienta kartē, un pabīdīja piermo uz manu pusi - lai es parakstot. Uzšņāpu savu nemaz tik šņāpelīgo parakstu uz lapiņas, ieliku "Ievadu ideju vēsturē" savā pussaplīsušajā reklāmplecsomā, devos iekarot salto ārpasauli, kas bija no manis trīs enerģiski atveramu durvju attālumā...
"Ei - prijaķeļ! Ģengi mi šas dostaļi, što ti skažeš, jesļi ja ķe predlagaju pojesķ piccu? Mi že možem eto nam šas rožrešiķ - a - prijaķeļ?!"
Neskatoties uz to es šodienu vakar atradu. Nezinu vai šodien tā vairs ir šodiena, un vai vispār ir.
Atcerējos, ka "Fāzerlande" ir no netālās bibliotēkas. Nolēmu doties turp, lai grāmatu atdotu. Apāvu kājas, apmetu kamzoli ap pleciem, uzliku tiem vēl pleca somas slogu, pārmetu krustus un devos ceļā. No tāluma redzēju, ka no tramvaja galapunkta atiet tramvajs - kā zinādams, ka es diez vai spēšu pretoties kārdinājumam tajā iekāpt un aizmočit līdz pat nezinkurienei. Bibliotēka atrodas nedaudz aiz tramvaja pieturas - tā nu turpinu kātot tās virzienā. Atveru kārtīgi neaiztaisītās ārdurvis un klumburēju augšup pa vītņkāpnēm uz otro stāvu. "Galvenā balva - dators!" vēsta plakātelis pie otrām durvīm, kas jāatver. Tas piebāzts ar sīkiem, briļļainiem un puņķainiem pusbērneļiem (tajā vecumā, kad tantes brangāk un ne tik brangi nobarotos sīkaļas vicina pa gaisu pieķērušas aiz vaigiem un jau skaļāk mēdz glaimot, cik megalieli tie izauguši), kas ar līkām mugurām pārgudri skatās uz monitoriem, savās speķainajās un ne tik speķainajās roķelēs turot bīdekli, ko mēdz saukt par peli. Pavisam kopā - trīs. Plakātam veltu ne ilgāk par pussekundi. Ar samērā paliela spēka pielietošanu dabonu vaļā nākamās durvis (Esmu sliktas miesas uzbūves, kārns, izkāmējis, izdilis un, vēl piedevām, diezgan bāls - līdz ar to vārgs, un durvju vaļā atdabūšanai jāveltī diezgan daudz enerģijas). Pāris līganu gaitu ģenerējoši soļi līdz trešajām durvīm, durvis vaļā - esmu klāt... "Labdien, es gribēju atdot grāmatu un paņemt vēl kādu - es pameklēšu." - zem deguna noburkšķu, strauji aizgriežos un dodos pie grāmatu plaukta, uz kura viena plaukta pamatnes var samanīt uzrakstiņu "Psiholoģija, Filosofija, Ētika". Apstājos tā priekšā. Ievelku elpu. Izpūšu elpu. Paelpoju. Sāku pētīt plauktu no kreisās. Manu dažas grāmatiņas, kuras esmu jau izlasījis kaut kad gada sākumā, kad vēl nebiju atkalaizrāvies ar zinātnisko fantastiku. Kaut kas no Platona, kaut kādi dialogi, Nīče un tā tālāk. Manu uzmanību šoreiz piesaistīja "Ievads ideju vēsturē". Sagribējās kaut ko vispārīgu. Tvēru pēc tās, papētīju grāmatas muguru, šoreiz gan neizlasīju, kas tur rakstīts, apgriezu tā, lai skaidri redzams būtu inkunābulas priekšējais vāks. Atšķīru to kaut kur viducī. Lasīju. Aizraujoši - ierāva ne pa jokam! Tur bija šis tas no plauktiņiem, kas manī jau ir aizpildīti, šis tas, ko vajadzētu iekopēt vēl tukšajos. Šobrīd nav svarīgi kas tieši, bet ļoti interesantas lietas. Lasot sadzirdēju kaut kādu elsoņu, kas arvien arvien pastiprinājās. Sākumā domāju - halicunācijas (Tās man pēdējā laikā gadās itin bieži, neskatoties uz to, ka nekādas "vieliņas" nelietoju), bet nē. Tomēr ir kaut kādas parādību pazīmes, kas liek izdarīt paša negribētus secinājumus par to, kas ir īsts un kas nav. Viss liecināja par to, ka man nerādās. Lai nu kā nodomāju, ka dzīvoklī virs bibliotēkas (nekad netiku iedomājies, ka tur varētu būt kāds dzīvoklis) kāds skatās pornuškas. Bet elsoņa palika arvien skaļāka. Tagad varēja noteikt to, ka tā ir sievietes elsoņa. Katra sievietes izgrūstā skaņa mijās ar kādiem trim, četriem vārdiem grāmatā. Tobrīd lasīju par Nīči, vājajiem cilvēkiem un stiprajiem, kas palīdz vājajiem pārvarēt vājumu, par vājām sievietēm un kalponēm, kas mūždien cieš, un iztur ciešanas, bet ka tas nav nekas. Un tad pēkšņi elsas strauji paaugstināja toni, pārvērtās vienā varenā brēcienā, kas pa grāmatu kravumu labirintiem droši vien izlauzās cauri visai bibliotēkai, tas skanēja: "ĀĀh - āāāh - āāāāāā - - mīļum!!!". Kapa klusums... Acis skrēja pāri nodaļai par gnosticismu. Brīdī, kad nolēmu doties pie bibliotēktantiņas, iepriekš dzirdētajām skaņām piebiedrojās vēl dažas, bet klusākas. Trīs sievietes garie ā, un viens vīrieša tāds kā pirmsnāves āāāh. "Man lūdzu šo", teicu tantiņai ar kastaņu krāsā tonētajiem matiem, viņa ierakstīja grāmatas dotos bibliotēkas akounta lapiņā kā arī manā klienta kartē, un pabīdīja piermo uz manu pusi - lai es parakstot. Uzšņāpu savu nemaz tik šņāpelīgo parakstu uz lapiņas, ieliku "Ievadu ideju vēsturē" savā pussaplīsušajā reklāmplecsomā, devos iekarot salto ārpasauli, kas bija no manis trīs enerģiski atveramu durvju attālumā...
"Ei - prijaķeļ! Ģengi mi šas dostaļi, što ti skažeš, jesļi ja ķe predlagaju pojesķ piccu? Mi že možem eto nam šas rožrešiķ - a - prijaķeļ?!"