(bez virsraksta)
Aug. 2., 2005 | 09:46 pm
Kaut kas ož pēc degošas kūlas...
Viena no retajām "brīnumi notiek" dienām. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, "brīnumi notiek" dienas paliek par arvien biežāku parādību. Šovakar detaļās neizplūdīšu, tik vien kā pateikšu, ka es šodien sapratu kā uz pasauli skatās trakais (Sāku domāt par trakajiem, pētot uz Forum Cinemas ēkas sienas eksponēto filmas "Trako krekls" plakātu - iespaidīgs ne pa jokam. Ļoti gribu to filmu redzēt. Tad vēl Freids un bezapziņa), un cik grūti ir nepieļaut uzņemtās informācijas pārbagātības izraisītā šoka tiešu ķermeņa transformāciju laikā un telpā. Vēl, domājot par meditāciju, meditatīvi lasot grāmatu, atskārtu, ka sajūta, kuru panāk ar meditācijas metodes palīdzību man jau ir pazīstama no pagājušās vasaras, kad pusbadā klaiņoju pa mežiem. Pat no vēl agrākiem laikiem. Un es sapratu, kādēļ tiek uzskatīts, ka mazi bērni ir tuvāk patiesībai nekā vairums pieaugušo.
Viena no retajām "brīnumi notiek" dienām. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, "brīnumi notiek" dienas paliek par arvien biežāku parādību. Šovakar detaļās neizplūdīšu, tik vien kā pateikšu, ka es šodien sapratu kā uz pasauli skatās trakais (Sāku domāt par trakajiem, pētot uz Forum Cinemas ēkas sienas eksponēto filmas "Trako krekls" plakātu - iespaidīgs ne pa jokam. Ļoti gribu to filmu redzēt. Tad vēl Freids un bezapziņa), un cik grūti ir nepieļaut uzņemtās informācijas pārbagātības izraisītā šoka tiešu ķermeņa transformāciju laikā un telpā. Vēl, domājot par meditāciju, meditatīvi lasot grāmatu, atskārtu, ka sajūta, kuru panāk ar meditācijas metodes palīdzību man jau ir pazīstama no pagājušās vasaras, kad pusbadā klaiņoju pa mežiem. Pat no vēl agrākiem laikiem. Un es sapratu, kādēļ tiek uzskatīts, ka mazi bērni ir tuvāk patiesībai nekā vairums pieaugušo.