hasta que la realidad nos separa
Mar. 12th, 2014 | 09:05 am
šodien pamodos agri. pat bez neviena gaismas avota, ausma kavējās. bet dzestrums jau rudenīgs. nakts dzestrums te ir vienmēr, esam pa vidu daudz kalniem, bet rudenīgs tāpēc, ka pazīstu to smaržu. pat nevajag zināt datumu (ir marts), to vienkārši jūt. tās rudens smaržas galvenā sastāvdaļa ir un paliek vasaras nostaļģija. sēžu savā Santiago dārzā, klabinu taustiņus ar apaļām saulesbrillēm uz acīm. karsē.
es zinu savu nākotni tikai līdz sestdienai, pēc tam viss ir miglā tīts, kas gan nenozīmē, ka tajā nav satinušies daudz pārsteigumi. varbūt es kā ezīts, atradīšu visus rudens gardumus tieši tur, lielajos lēto grāmatu un daudzstāvu māju džungļos.
vedīšu sev līdzi manus vasaras suvenīrus - banānkonfektes ar saules un atlantijas okeāna garšu, jaunu valodu savos krājumos, sevis mīlestību (ko turpināšu kultivēt tur, jo tas man sanāk vislabāk, kad esmu viena), brazīļu mierīgo skatu uz dzīvi "sempre alegria", putekļainās smiltis uz visām kedām, kas palikušas no visiem Santiago augstajiem kalniem un uzkrāto Čīles ģimenes mīļumu, tik daudz, ka es jau jūtos izlutināta. Dārta pareizi vien saka, ja tu gribi ņemties ar mākslu, vajag struggle citādi iesprūsti komfortā.
nav tā, ka es braucu prom, jo tu man neesi tieši pateicis "paliec", bet varbūt tu to nesaki, jo zini, ka es pati to izvēlējos. es braucu prom, jo man pašai gribas izcīnīt to savējo. kad cīņa būs galā, varbūt atgriezīšos pie tevis. tikmēr, var notikt tik daudz sajūtu un notikumu, ka mans prāts pat nepiedāvā variantus, ir vispārīgi zināms, ka lietas notiek bez jebkādas lielās kopējās sajēgas (common sense hah). tikmēr es zinu, ka es esmu laimīga tur, kur es esmu. ilgas ir tikai materiāls mākslai un iedvesmai.
sākās rosība, vairs neesmu viena šaj smuk-rītā un mani garadarbi arī izskatās, ka uz priekšu vairs nerit. bet varbūt, ka nav jau arī vairs, ko teikt. jāizdzīvo šīs pēdējās dienas pirms iekrītu rutīnas ritulī, lai arī līdz rutīnai vēl tālu. es protu no viņas zaglīgi izlavīties, kā lapsēns, sauc mani par egoisti vai nesauc, sauc mani kā gribi īstenībā. vejaka un tā arī ir labi.
šoreiz nekādu atvadu vēstuļu nebūs, pat mēģinājuma nē. es negribu vairs šo padarīt par mēžģīnēs apvītu stāstu, ir gana daudz rakstīts un teiktais neko īstenībā nepasaka, kas nebūtu vispār zināms. es neko nenožēloju, bet reizēm pašķīst mazas dzirksteles galvā kā būtu, ja būtu palikusi brazīlijā..
cada cosa tem um tempo. izmaiņas un grūtumi jau vien jaunas krāsas uz paletes vien ir, tad tās jaunās jāsamaisa ar jau esošajām un tad ir ballīte, jo baigais raibums. bet pēc tam, kad visas sajaucas vienā un paliek par vienu garlaicīgu toni, tad vienkārši jānopērk nākamā biļete uz.. tas pat nav svarīgi. biļete kabatā un galamērķis varētu būt X. somā tik līdz iebāzt vienu džemperi, hawainas un lampu, lai var košāk redzēt jaunos toņos no krāsu tūbiņām a.k.a sajūtām.
..līdz realitāte mūs šķirs.
CHAU NOMÁS
es zinu savu nākotni tikai līdz sestdienai, pēc tam viss ir miglā tīts, kas gan nenozīmē, ka tajā nav satinušies daudz pārsteigumi. varbūt es kā ezīts, atradīšu visus rudens gardumus tieši tur, lielajos lēto grāmatu un daudzstāvu māju džungļos.
vedīšu sev līdzi manus vasaras suvenīrus - banānkonfektes ar saules un atlantijas okeāna garšu, jaunu valodu savos krājumos, sevis mīlestību (ko turpināšu kultivēt tur, jo tas man sanāk vislabāk, kad esmu viena), brazīļu mierīgo skatu uz dzīvi "sempre alegria", putekļainās smiltis uz visām kedām, kas palikušas no visiem Santiago augstajiem kalniem un uzkrāto Čīles ģimenes mīļumu, tik daudz, ka es jau jūtos izlutināta. Dārta pareizi vien saka, ja tu gribi ņemties ar mākslu, vajag struggle citādi iesprūsti komfortā.
nav tā, ka es braucu prom, jo tu man neesi tieši pateicis "paliec", bet varbūt tu to nesaki, jo zini, ka es pati to izvēlējos. es braucu prom, jo man pašai gribas izcīnīt to savējo. kad cīņa būs galā, varbūt atgriezīšos pie tevis. tikmēr, var notikt tik daudz sajūtu un notikumu, ka mans prāts pat nepiedāvā variantus, ir vispārīgi zināms, ka lietas notiek bez jebkādas lielās kopējās sajēgas (common sense hah). tikmēr es zinu, ka es esmu laimīga tur, kur es esmu. ilgas ir tikai materiāls mākslai un iedvesmai.
sākās rosība, vairs neesmu viena šaj smuk-rītā un mani garadarbi arī izskatās, ka uz priekšu vairs nerit. bet varbūt, ka nav jau arī vairs, ko teikt. jāizdzīvo šīs pēdējās dienas pirms iekrītu rutīnas ritulī, lai arī līdz rutīnai vēl tālu. es protu no viņas zaglīgi izlavīties, kā lapsēns, sauc mani par egoisti vai nesauc, sauc mani kā gribi īstenībā. vejaka un tā arī ir labi.
šoreiz nekādu atvadu vēstuļu nebūs, pat mēģinājuma nē. es negribu vairs šo padarīt par mēžģīnēs apvītu stāstu, ir gana daudz rakstīts un teiktais neko īstenībā nepasaka, kas nebūtu vispār zināms. es neko nenožēloju, bet reizēm pašķīst mazas dzirksteles galvā kā būtu, ja būtu palikusi brazīlijā..
cada cosa tem um tempo. izmaiņas un grūtumi jau vien jaunas krāsas uz paletes vien ir, tad tās jaunās jāsamaisa ar jau esošajām un tad ir ballīte, jo baigais raibums. bet pēc tam, kad visas sajaucas vienā un paliek par vienu garlaicīgu toni, tad vienkārši jānopērk nākamā biļete uz.. tas pat nav svarīgi. biļete kabatā un galamērķis varētu būt X. somā tik līdz iebāzt vienu džemperi, hawainas un lampu, lai var košāk redzēt jaunos toņos no krāsu tūbiņām a.k.a sajūtām.
..līdz realitāte mūs šķirs.
CHAU NOMÁS