mAN ATSŪTIJA KAUTKO TĀDU :


z > k: tā maigi un mazliet nevainīgi pārkost lūpiņu, ar nadziņiem atstāt ilgtošus nospiedumus viņa spēcīgajās rokās..
kaislei pieaugot, saprātam izgaistot, mazliet ar zobiņiem paspēlēties kakla zonā un iejusties neliela, ļoti izslāpuša vampīrēna lomā, kurš tā vien izbaida upuri, kurš nokļuvis tā nagos...
un izbaudīt katru sekundi, katru pieskārienu, katru skūpstu, katru perfektās miesas pleķīti, jo laika nav daudz...

k > z: aukstam lietum līstot, bēgt no viņa pa tumšu mežu, nedaudz pat baidoties, un tad viņa pirksti iegrimst matos, viņš pievelk aiz matiem sev klāt, un klusi elpo savu ugunīgu elpu uz ledaina pleca, un smīn ausī, un nav iespējas pretoties..

z > k: ..brutāli atsplēst balto, nu jau salijušo kreklu, kas perfekti piekļaujas šim kārdinošajam, aizliegtajam ķermenim. tikai redzi, kā gar acīm pazib desmitiem podziņu, bet ir vienalga, jo kaisle pieaug..
laiks apstājas, uz mirkli pazib doma, ka nedrīkst. bet šī apziņa kaisli rada vel lielāku.. vel tikai mirklis, un saprātā iestājas īssavienojums.
nadziņi pamazām piekļaujas viņa kermenim, kurš tiek pieviekts tik tuvu cik vien iespējams, ik mirklis tiek izbaudīts kā pēdējais..
pēc brīža jau jūti, kā caur pirktiem pil lietus un sviedru jāsītes, kaisle aug...

z > k : ar pirkstu galiem, mazliet nevainīgi saburzīt viņa matus, kas šorīt tika minūtes trīsdesmit rūpīgi ieveidoti, lai katrs matiņš atrastos attiecīgajā vietā.. to visu tā mazliet pa brutālo izburzīt...
viņa spēcīgajās rokās atstāt vēl nedēļām paliekošus nagu nospiedumus, piedod, es atkal iečukstu tev ausī, bet turpinu... jo ir mirkļi, kad ir vienalga.. nedaudz iekliegties, bet tā, lai citi nedzird,
ir tik patīkami apzināties, cik šis te viss, ko mēs tagad daram ir aizliegts, cik daudz te ir pretrunu, aizliegumu un netaisnību.. bet šis mirklis ir skaists, pat tad, ja zini, kad pēc mirkļa viss būs kā iepriekš - nekā!




[..un mēs abi zinam, ka vairs nekas nebūs kā agrāk. un tverot pēc otra acu skata zināsim, bet klusēsim. šai kaislei nav rītdienas. to zinam. tādēļ ar klusējam, ik reizi, kad darbā mūsu ķermeņi paslīd garām viens otram.]