Vēstule no nometnes

Dārgie, mamma un tēti! Mūsu nometnes vadītājs lika mums uzrakstīt vecākiem vēstuli, gadījumā, ja jūs pa televizoru redzējāt plūdus mūsu rajonā un tagad uztraucaties. Ar mums viss ir kārtībā! Aizskaloja tikai vienu mūsu telti un divus guļammaisus. Par laimi, neviens no mums nenoslīka, jo, kad sākās plūdi, mēs visi bijām kalnos un meklējām Vasju.

Ak, jā! Lūdzu, piezvaniet Vasjas mammai un pasakiet viņai, ka ar Vasju viss ir kārtībā. Viņš tikai pats nevar uzrakstīt - ģipša dēļ. Bet man izdevās pavizināties ar glābšanas dienesta džipu. Tas bija Super! Tumsā mums Vasju nemūžam neizdotos atrast, ja vien nebūtu bijis zibens.

Nometnes vadītājs Sergejs ļoti dusmojās uz Vasju, tāpēc, ka viņš kalnos aizgāja viens, par to iepriekš nevienu nebrīdinot. Vasja gan taisnojās, ka esot to viņam teicis, taču tas bija ugunsgrēka laikā, tā, ka Sergejs, iespējams, nav viņu sadzirdējis.

Bet, vai jūs zinājāt, ka, aizdedzinot gāzes balonu, tas var uzsprāgt? Slapjā malka nedega, toties viena telts gan nodega. Tāpat arī daļa mūsu drēbju. Bet Igors gan izskatīsies smieklīgs tik ilgi, līdz viņam atkal ataugs mati.

Mēs atgriezīsimies mājās nākamnedēļ, bet tikai tad, ja vadītājs Sergejs saremontēs mašīnu. Avārijā viņš nav vainīgs. Kad izbraucām, bremzes darbojās normāli. Sergejs jau visu laiku teica, ka tik vecai mašīnai noteikti kaut kas salūzīs. Iespējams, tāpēc tā vairs nevar iziet tehnisko apskati un saņemt apdrošināšanu. Taču mēs visi domājam, ka tā ir Superīga mašīna. Sergejam ir vienalga, ka mēs to piecūkojam, bet, ja mašīnā sēž desmit cilvēki un kļūst pārāk karsti, dažreiz viņš mums atļauj braukt uz motora priekšējā pārsega. Viņš ļāva mums vizināties arī piekabē, bet tad policists mūs uz šosejas apturēja un nopietni ar mums parunājās.

Nometnes vadītājs Sergejs ir Superīgs čalis. Neuztraucieties, viņš ir labs autovadītājs. Viņš Svetai māca vadīt mašīnu pa kalnu ceļiem, kad pa tiem nebrauc citas mašīnas. Vienīgās, ko mēs tur redzējām, bija kravas mašīnas, kas pārvadā baļķus.

Šorīt mēs visi lecām no klints un peldējāmies ezerā. Vadītājs Sergejs mani nelaida, jo nemāku peldēt, bet Vasja baidījās, ka noslīks ģipša dēļ. Tāpēc Sergejs atļāva mums paņemt laivu un pavizināties pa ezeru. Bija lieliski! Zem ūdens joprojām var saskatīt plūdos ieskalotos kokus.

Sergejs nav tāds nūģis, kā citi vadītāji. Viņš pat neiebilda jautājumā par glābšanas vestēm. Sergejs visu laiku ir aizņemts ar mašīnas remontu, tāpēc cenšamies viņu lieki netraucēt. Mēs visi izgājām pirmās neatliekamās medicīnas palīdzības sniegšanas kursus - kad Oļegs ienira ezerā un sagrieza roku, mēs redzējām, kā darbojas žņaugs. Man un Slavikam palika slikti, bet Sergejs teica, ka tas, iespējams, ir no saindēšanās ar vistas paliekām. Arī viņam reiz bijis slikti, kad cietumā ko sliktu apēduši.

Esmu tik priecīgs, ka viņš jau iznācis ārā un kļuvis par mūsu nometnes vadītāju. Viņš teica: kamēr sēdējis, sapratis, kā darīt dzīvi labāku.

Starp citu, kas tā tāda pedofilija? Labi, man tagad jāiet. Mēs braucam uz pilsētu, lai nosūtītu jums vēstules un nopirktu vazelīnu.

Ne par ko neuztraucieties. Mums viss ir kārtībā!