vienkāršība

Mon, 31 Jan 2011 06:19:32 GMT

Aizgāju prom no "jā". Mūsu attiecībās druscīt krīze.
"Jā"izdara- ups, neizdarīju.
"Jā"satiekas- ai, kaut kad vēlāk.
"Jā"izlasa- nu jā, jā, tikai tagad nav laika.
"Jā"izmazgā- nee, neizmazgāju,
u.tml.
Iekšēji mazliet skumji par pašas mainīgajām nostājām, pat vēl vairāk gribas noslēgties, lai nepēta, lai neiesaka ko citu, lai nekritizē un nesabar, lai nemoralizē. Jo tas, ko pēdējā laikā apjaušu (nē, īstenībā, jau sen domāju), ka no kritikas jau tāpat neizsprukt, tā ir moderna padarīšana un ar katru gadu top arvien modernāka, tāpat kā pretstatā tai laiskums. Bet es tipinu prom no izsaukuma zīmēm pavēles izteiksmēs. Paldies, varbūt patiesi, bet gandējoši. Un zinu, ka iespējas pastāv, tās nav metamas zemē tāpēc, ka mani pie zemes spiež.
Tā. Bet man tomēr skumji.
Tātad jāiet vēlreiz un vēlreiz apdomāties.

Tue, 25 Jan 2011 19:09:43 GMT

Pēdējā laika favorīts Nr.1 pēc garajām darba/mācību dienām:
Дефективный детектив (Monk).
Amizants, vienkāršs, ne agresīvs, ne šausmīgs. Gan pasmieties, gan atbrīvoties no spriedzes, gan arī izbēgt no salkanībām. Kā labs franču kino, tikai šis laikam amerikāņu vai kaut kas uz to pusi.

Sun, 16 Jan 2011 11:43:14 GMT

Tad nu tā.
Nekad iepriekš nebiju kritusi uz blogiem, man tas likās kaut kas pārāk moderns, manam prātiņam par tālu. Bet nesen, pasniedzēja, kura skandēja patriotisku Ojāra Vācieša dzejoli, lika aizdomāties, vai patiešām tas ir tas, ko vajadzētu pirmkārt uzsvērt, vai es vienīgā uzskatu, ka ir vēl daudzi citi interesanti temati dzejā... un devos pameklēt plašajos interneta laukos. Izrādās, ir vairāki blogeri, kas ilgstoši apraksta savus ikdienišķos piedzīvojumus un tostarp arī grāmatu lasīšanas un filmu skatīšanas pieredzi. Palika interesanti. Te būs daži:
http://puuche.wordpress.com/
http://www.baltaisruncis.lv/blogs/
http://mosties.org/
Vēl kāds jauks, bet šobrīd neaktīvs pasākums: http://msmarii.wordpress.com/
ja kāds vēlas padalīties ar savu pieredzi blogu pētīšanā, priecāšos, laipni lūgti!

Mon, 10 Jan 2011 06:28:27 GMT

Jo sarežģītākas lietas jāmēģina,
jo vairāk vēlos pie vienkāršības. Tāpēc, ka svarīgums iluzors, nav neaizstājamā un par to rūpēties bez gala ir nomācoši, paliek pāri kaut kāds nervozs laikmetīgums. Protams, pēc tam ir jauki uzklikšķināt pieklājīgu CV, parādīt- nu jā, izturēju. Bet tas nešķiet tik zīmīgi, ja nākas ilgpilni lūkoties apkopēju darbībās ar slotu un lupatu, pēc kurām seko darba dienas noslēgums, tā- vienkārši. Pēc tam varētu nodoties savām interesēm nevis sēdēt un ... Protams, tās ir dīvainības, kas piemīt ikvienam, tas ir arī pašlepnums, ka nu man nevajag. Tomēr tas, ko nākas manīt nu jau liek šaubīties kopumā. Kam gan šis stress? Prestižs kaut kāds, atalgojums vai? Tikmēr nesaņemoties normālai komunikācijai, nesaņemoties iziešanai uz tuvējo veikalu, jo viss ir tik tālu.

Mon, 03 Jan 2011 18:58:05 GMT

Jaunais 2011. pēc pusgada.
Darbu un mācību lielajā ritenī iegriezta, īsti lāgā nezinu, kas apkārt un, vai pati vēl dzīva.

Sat, 30 Oct 2010 21:22:15 GMT

Ja varētu par kaut ko rakstīt Māksla
ar lielo burtu vai kaut ko tamlīdzīgi, apcerīgi, vienlaikus bijīgi, tad tagad- Laiks. Redz kā ir, ja nav laika, nav cibiņa, nav draudzenes, nav pat meitas vai mammas. Nesanāk laika ar pilnu atdevi un liekas, ka griesti iebruks no tā vēl tik un tā neuzspētā izdarīt smaguma. Nesanāk pievērsties arī savai veselībai un no ikgadējās veselības pārbaudes jābīstas. Bet, ka tā var būt ilgāku laiku, to pieredzu tagad. Un nezinu, vai pēc gada vēl pazīšu sevi, vai kāds pazīs mani, jo nav jau tās, ko varētu pasaukt maliņā pārmīt kādu vārdu vai tās, kurai var pajautāt un saņemt atbildi. Laiks ar milzu entuziasmu zūd, tas nav apturams savā zudībā, es nezinu, ne tam astes, ne snuķa, ne kādas saitītes, ne pat garaiņa, kurā sentimentāli gremdēties un elpot tvaiku. Teiktu, Laiks, nav tevis, nemanāms, nesazīmējams. Un te ir tas, ka pat smagumam, pat smeldzei neatliek. Sākas tāda kā skaita nojukšana. Cik reižu potītēs sāpes no klīšanas, plecā sārtas švīkas, sirds mazie palēcieni no šķīstošā melnuma, māgas smagums no mājās ziestajām sviestmaizēm un aiz skausta iemitinājušās tirpas, jo kaut kur gaiņāju savu ego un pašlepnumu, lai nekliegtu, ka dodiet, ka pieprasu Laiku. Tam tāpat nebūs tādas garšas mutē. Jo savai veselībai un tuvajiem Laikam jābūt, bet nav. Tad kā vēl pieprasīt kaut ko un pie tam sev. Līdz zināmam brīdim šķiet jānoiet. Un tad vai varbūt jau tagad, pazīlēt, sajuks, nesajuks, sajuks, nesajuks viss. Kas to lai zina. Nekas, Laika nav. Kad kaut kas, tad arī.

Sun, 24 Oct 2010 09:04:48 GMT

Kārtojot plauktu,
uzdūros, satrūkos un nu sāku lasīt vairāk:
"Man patīk cilvēki, kamēr es viņus nepazīstu tuvāk. Kad vairāk iepazīstu, parādās viņu nagi, zināma plēsība, zināma rijība. Tāpēc es labāk turos tālāk no cilvēkiem." (M. Zīverts "Par sevi")
Vienmēr esmu brīnījusies, kā tas ir, stuvināties un tad sākt izteikt nepatiku, pamācības, darīt to uzstājīgi un vienlaikus prasīt vēl vairāk uzmanību. Manā prātā nesavienojamas lietas- brīva izturēšanās un aizrādījumu izteikšana. Bet viss vēl vairāk samudžinās tad, kad pati sāku norādīt, kaut ko pamatot. Tagad arvien biežāk sanāk lavierēt starp dažādībām. Mācos neizteikt viedokli, ja, redzu, apkārtējos tas kaitina. Kam gan šīs emocijas. Tās neko jaunu nerada. Aizkaitinājums gandē. Bet varbūt tā ir manis pašas drāma. Un attālinos no cilvēkiem, ja, redzu, iepriecinājumu kādam sagādā pats process- strīdīgums. Tas šķiet bezjēdzīgs, lieks enerģijas petēriņš, bet, ja kādam patīk, es vienkārši attālinos un eju kaut kur viena, savā nodabā.

Sat, 16 Oct 2010 22:22:29 GMT

Somu režisors Aki Kaurismaki, filma Gaismas krēslā.
Iekšēji sajūtos līdzīgi- viena pašas ilūzijās, apkārtējiem neko nevēloties pierādīt.
Tikai ārēji pakļaujos sabiedrībā pieņemtajam- pieklājībai (kaut tēlotai), sarunām (pat, ja tās kaut kā nebūt jāuztur), tam, ka vārdu uzbrukumi jāatvaira, lai parādītu savu taisnību (jo tas taču normāli, apliecināšanās).

Sat, 09 Oct 2010 18:04:59 GMT

Ja meklēju dialogu,
tad nodibinās acu kontakti un sākas patikšanas, pašai par izbrīnu. Varbūt pat izdodas šo to prezentēt. Bet, tikai līdz brīdim, kad atkal izrādu, ka visas manas dzīves uztveres pamatā ir milzu pesimisms un būtībā esmu savrups cilvēks.
Šovakar, sēžot kādā koncertā, klusām birdināju asaras, vienubrīd likās, ka būs jāatvainojas un jāiet iekrampēties tualetē, bet savācos. Jutu tikai, ka nevaru izturēt daudz biedrošanos, prasīgumu, citu un savas dīvainības vienkop, egoistiski gribas laiku vienīgi sev- pa tumsu iet projām, raust kaudzē papīrus un rakstīt kārtējoreiz līdz pirkstu sūrstēšanai...

Sat, 04 Sep 2010 14:41:00 GMT

Pat, ja tā ir griba pēc saturīguma.
Manī nebeidzas attapšana, cik daudz uzjundī "es gribu". Un gandrīz vienmēr tas kādu saskumdina. Arī es pa laikam skumstu cita gribas dēļ. Un tas nenotiek neapzināti, tas ir tieši tikpat apzināti, kā vēlme notiesāt maltītes ik dienas nevis tikai ik pārdienas vai mēnesī reizi. Un "es gribu" acīmredzot nemazinās nedz ar gadiem, nedz ar pieredzēto, ieplānoto un sadomāto. Bet, ja apzināšanās nelīdz mazināt vai kaut kā pārveidot "es gribu", tad, vai kaut kas palīdzēs?

Fri, 03 Sep 2010 19:42:41 GMT

Espreso stāsti, A.M.Smits.
Reiz sacīju, ka varētu sarakstīt tādus kafijas stāstus. Tādas sajūtas. Tik ļoti spilgtas- labi, ka var paņemt pauzi. Protams, tas tā arī palika dažos vārdos. Tad kaut kas līdzīgs un īpatnējs uzrunāja grāmatā ar nosaukumu Lapsiņas sapņi, autore A. Mehtele.
Un, nu lūk, šodien arī kāds ir domājis ko līdzīgu. Laikam mūsdienu autors. Nav svarīgi, kurā valstī mītošs, nav pat svarīgi, vai patiks. Uz brīdi interesanti. Un es arvien vairāk attopos brīžu pakājē. Jo tādas lielās patikšanas, nepatikšanas, patiesības, nepatiesības man nenotiek. Ir tieši tik daudz brīžu, lai redzētu dažādo. Brīdī, kad mēģinu nosaukt vārdā, ir jau nākamais brīdis.
Un tā tas paliek tikai dažos vārdos. Tāpēc sevī dzeja. Tāpēc tikai mazliet.

Wed, 25 Aug 2010 05:13:35 GMT

Vientulība tīmeklī, Janušs Leons Višņevskis.
Pagaidām filma. Rīt varbūt grāmata. Tā būs vientulības tēma, kas uzrunāja. Domu vientulības brīži. Domās. Kad apkārt trokšņi. Bet tie izrādās cēloņi vientulībai. Bet tās ir arī egoistiskas sajūtas, ņemšanās ap sevi. Par šo vēl jādomā.

Mon, 23 Aug 2010 17:22:39 GMT

Jā, vēlmes ir dzīve. Vien jāatzīst, ka, lai rakstītu, vajag laiku sev un, ja laiks jāpavada starp cilvēkiem, te darbā, te mājās, tad tas ir nieks, bet iespaidīgs un savukārt uz papīra nekas ne tuvu kam labam netop. Nezinu, kā ļaudis to iespēj. Tad man pat rodas jautājums, ko gribētu pavaicāt- kā vispār iespējams darboties radoši, vienlaikus veltot sevi vēl daudzkam?

Sat, 14 Aug 2010 18:05:09 GMT

Noskatījos filmu ACCIDENTS HAPPEN,
paraudāju un, jāsaka, filma uzrunāja, tajā faktiski izpalika frāžainība, nebija uzmundrinošu tekstu un tomēr bija fiziski sajūtams- tā ir dzīve un nevar noikumus tulkot viennozīmīgi, lai gan iespaidi mēdz būt mānīgi.

Sat, 14 Aug 2010 11:45:08 GMT

"Ja tu vēlies būt vesels, atpūties un apmierināts ar dzīvi vienkārši vēro." (Hofs "Pūka dao")