diezgan dahuja laimes

Es kā mudaks tagad būšu māklnieks.

Vājais dzimums bieži vien izvelēsies vājumam atbilstošu apģērbu.

Dari pāri! Dari virs!

#feminisms

Ziemas depresija? Tu neesi viens!

Smieklīga tā izrāde.

Kā es to neievēroju. Tiku iedzīts, neesmu taču darbinieks. Nē!

Man nav izmazgāta veļa, bet varu pastāstīt kā tiks pārvaldīta pasaule un visa tās nauda.

Pag, pag. Kāpēc mēs cilvēkus vērtējam pēc viņu domām?

Sūdīga matemātika aiziet!

Paņem četrus sev tuvus un, tavuprāt, viedus cilvēkus vecumā ap 25. Pieņem, ka viņus pazīsti un zini, kam viņi ir gājuši cauri. Pieņem, ka bumbierus var summēt ar fērenheita grādiem. Sasummē, iegūsti savu dzīves summāro viedumu. Stulbs esi tik un tā.

Pārlieku vareni neiet, strādāt negribas nemaz, bet šujmašīna mani gan iepriecina. Kalibrēju to un pēdejās 3-4 lietas šuvu ar resnāko adatu, biezo džinsu diegu. Tagad ievietojot kaut ko smalkāku 90 izmērā, aparāts dūc tik uz priekšu kā motivējošā repa dziesmā. Man jauns džemperītis no pufīgas oderes trikotāžas ar Luī Vitõn kapuces oderi. Tajā jūtos kā fabjulos, uz āru izgriezts Teddy lācītis. Tieši ziemai.

Noah and The Whale - "5 years time" dziesma šogad paliek 10 gadus veca. Vai ne?

Man ir ļoti interesanti dzirdēt kā cilvēks pasaka pats savu vārdu. Vārds nav cilvēks, taču dzīve mūs iemāca sevi ar to asociēt. Izrunājot savu vārdu cilvēka būtība gandrīz vai atspoguļojas viņa teiktā izloksnē. Pirmie 5 mērījumi man to apstiprina, caur interpretāciju protams. Man vismaz ir interesanti. Ha!

Nu riebjas man strādat uz citu taisītiem 3d modeļiem. Nejēgas pamatā.

Un kādā brīnišķīgā dienā mēs visi kopīgi atzīsim, ka esam garlaikoti.

Prāts ziemas miegā.

Rokos iedvesmā, šoreiz ne tādā iedvesmā. The Motown sound. Tajā iedvesmā ir mājasbiedri. Elmo to piefiksē.

Varbūt man jāapgūst tā diplomātija?

Dīvaini būt šefam. It īpaši, ja tavs padotais slaistās. Jābūt pimpim. Tas, redz, ir darbs.

Ja laime nāk viegli, tad neko negribēsies darīt, lai to gūtu. Un bezdarbību ar laimi neatalgos.

Drop that dopamine!

Mūzika ir jāatrod vārdos, ne mūzikai jāatrod vārdi. Tā man iet!

Esmu teicis, ka man patīk kustība:

Tikai meļi atšķirs patiesību no meliem, bet būs aizņemti ar meliem.

Un kā Tu esi gatavs straglot?

Apģērba veikals == siltumizolācijas bāze

Jauna draudzene, tas ir, ģitāra. Sarkankoka akustiskā. Tagad tikai sēdēt uz lieveņa un dziesmu pavadībā sagaidīt pastaro dienu.

Es rakstīšu ar sarkanu pildspalvu.

Šodien uz ielas viens drūms cilvēks man piesējās: "atvainojiet, atvainojiet". Teicu: "Nē." Tad viņš prasīja, lai nopērku viņam ēst. Metra attālumā bija veikals, nopirku viņam ēst. Cilvēkam gribējās ēst.

Man jāizlaužas, tad būšu viens. Man japarāda pasaulei, tad es sajutīšos mazs. Man jāpierāda sev, tam sev, kas vēl neeksistē. Man jāstrādā, nākotnes es tad varēs nestrādāt. Man patīk dziedāt, pats sevi nedzirdu. #Vissslikti

I am mad as hell and I am not gonna take it anymore!

Kā lai izmēra to, cik ļoti es negribu. Negribu nekā. Kur nu vēl citu problēmas risināt.
Nekas neapmierina un viss tikai kaitina. Šis mans burbulis šķietami nav mans burbulis.
Tik tā akustiskā ģitāra atnāks rīt vai parīt un tad es gribēšu vēl mazāk.

Vakar caureja, šodien galdnieks, rīt kaķis un tēvs. Tas esmu, tādā burbulī man Tevi nesatikt.

True mūzika tiek saukta par true, jo tā ir true! To izdomāt prasīja divas stundas hip hopa analīzes ieskaitot motrepu un talantu fabriku.

iOS atļauj izdzēst vairumu bloat no ļifona, vismaz GUI ikonu ziņā noteikti, atmiņa gluži tukšāka nepalika., tas ir patīkami.

Dzīve, nepieciešamības gadījumā atšķaidīt ar spirtu līdz darba viskozitātei.

Zinaju, ka ģitāras kombim pirms gada bija sapisies sgalvenā čipa lodējums, nebiju to salabojis, atvēru vaļā. Tas pilnīgi nolūzis. Saprotu, ka nebūs salabojums. Paskatos uz čipu. LM1875T. No visiem pasaules pastiprinātāja čipiem, manā kombī ir vienīgais, kas man uz vietas rokas sniedziena attālumā. Salodēju, tagad skaļi skan. Priecīgi man.

Apnikuši mēdiji? Gribas kaut ko jaunu! Neskaties ne soli tālāk un parastie mēdiji Tev izraisīs vemšanu! Skaties INFOCHAMMEL!!!

Pasūtīju akustisko ģitāru, tagad sanāk tikai gaidīt.

Draudzīgi kauties ir nice, kāpēc no tā izvairāmies?

Bailes/izvairīšanās no šaubām - kā tādas iezīmes rodas, man nesaprast, bet tas ir smieklīgi.

Reakcija pret apšaubīšanu - uzbrukums. A kā tādas reakcijas rodas? Fak, tas paliek jau sāpīgi smieklīgi. Pat žēl.

Atmaskošu sevi atmaskojot citus.

Stundu runāsim par revolūciju neizmantojot darbības vārdus.

Ievietosim mārketingu ikdienas sarunās, reklamēsim sevi kā daļu no saziņas - paskaties uz mani, redz kāds es labs, redzi ko es māku, redzi ko es domāju, novērtē mani. Būsim produkti un pakalpojumi, kam tikai kripatiņu mīlestības vajag, tikai to mēs neprasīsim, nē. Prasīsim kaut ko citu, it kā mēs visi būtu telepātiski. It kā mēs zinātu, ko patiesībā katrs cilvēks grib to nekad neprasot. Nauda, vara, izskats, statuss, vārds. Visādu meikapu uzliksim, bet tas tikai aizmālēs acis.

Lai arī kāds melis es būtu, es gribu dzīvot patiesākā pasaulē. Man par to nav jācīnās, man jāiemācās necīnīties. Dievs, es redzu tikai elli.

Arlabunakti.

Jāatrod nice kirzačus.

"Now with our lives at risk we finally exist"

Grēcinieku iela

Prasās palaist M-x doctor, bet prasās arī jauna AI versija, tad visur būs tikai laimīgi kāposti.

Jau nedēļu esmu nosēdējis konstantā ģeolokācijā. Dirsā, dirsā krēsls jau spiežas. Vidēji guļu 5 stundas un, ja kaut kas ir jādara, tad nolemju to darīt pēc pusnakts, tad pēc 3-4 stundām eju gulēt un automātiski pamostos deviņos. Klausos Teilores Swiftas kaverus un pētu skaļruņu krosoverus, šujmašīnu mehānismus, akustiskās ģitaras, volvo un visus tos plānus, kurus nākotnes Krišjānis darīs. Man ir jaunas ūziņas. Rīt man par to būs pajāt, viņas tādas pašas kā iepriekšējās, tikai bez izvazātas stakles. Levis 501 - kā vienmēr. Šādā konstanā low neesmu bijis pailgu laiku, nekas mani neaizrauj, neviena saruna nešķiet īsta, neviens cilvēks nešķiet interesants. Kaut ko gaidu, nesagaidu. Zilā acs pazūd un dienas pavadu no sejas kasot nost kreveles. Kļūstu vecs - atkārtoju pats savu stilu. Gribas kerzas vai timberlendus - jāatrod tās humpīšos, būs sniegs. Vienkārši sakot - man vajag mīlestību, bet tā nav vai nešķiet īsta. Ar ģimeni arī itin nemaz nespēju vairs kontaktēties, tur pārāk daudz Jēzus. Sarunas izplien un visas manas problēmas ir saistītas tikai ar Jēzus neatzīšanu. Man jābūt "cool", tāpēc to nedaru. Tikmēr skatos kā pasaule būvē Sātanu. Sauksim tās par tehnoloģijām. Digitalizācija, tad digitāla automatizācija, kurai paralēli norisinās individuālisma nāve, kas caurvijas ar privātās telpas neesamību, vientulību un cilvēka kā sugas eksponenciāli augošo bezjēdzību pateicoties tik sasodīti foršajam AI. Neizdomāsim Dievu, uzbūvēsim to! Evolūcijas nākamā pakāpe - esam apvienoti un individuāli neesam nekas. Dzīvosim gudrajās lielā brāļā pilsētās un nodarbosimies ar dzīvnieciskiem un ar bioloģiskiem šķidrumiem saistītiem procesiem. Ej dirst Krišjāni. Tev gribas. Neko vairāk nevienam no Tevis nevajag.

Man patīk novalkāt bikses, aiziet uz humpīšiem un nopirkt tieši tādas pašas bikses, tā jau 9 gadus. Izvēle ir nogurdinoša un lieka.

Jāatzīst, ka skaidrā būšana un cilvēku nīšana korelē tieši. Nemāku vairs būt bērns, bet gribētu mācēt.

Nāk nenāk miegs

Boogie ir mūzikas žanrs pie kura man neprasās apstāties.

"Faced with government secrecy, we the people depend on whistleblowers to tell us what the state is doing. However, today's surveillance intimidates potential whistleblowers, which means it is too much. To recover our democratic control over the state, we must reduce surveillance to the point where whistleblowers know they are safe." /R. Stallman/