diezgan dahuja laimes - Tukšas vietas visapkārt.

Nezinu kā tas notika, bet pasen vienu dienu es nācu pie atklāsmes, ka drīz man nebūs neviena drauga, jo redzēju kā viss mainās. Vakar vakarā es sapratu, ka pāris man noteikti paliks uz mūžu un tas ir neizbēgami, lieliski.

Jā, viss mainās un cilvēku sejas vienkārši izdziest melos, bailēs un meteriālismā - napatīkami pat skatīties. Man jau kādu laiciņu ir aktivitāte studēt cilvēku vaibstus un darbības. Tik bieži ir redzami meli, viltoti smaidi, izvairīšanās. Bet kapēc tas viss ir vajadzīgs? Kadēļ vispār no kaut kā ir jābaidās?

Dažreiz skaitu smaidošus cilvēkus uz ielas un labi ja 2% tādi ir. Dzīvojam tukšā, skumjā sabiedrībā, kas baidās, neizprotot, kādēļ baidās un kas ir bailes. Visšausmīgākais laikam ir tas, ka redzi kā tā sauktie "draugi" grimst šajā dzīvē no bailēm un neziņas.

Laikam manā prātā ir iekodēta vēlme, lai visi attīstītos līdzvērtīgi un neapstātos. Apstāšanās ir tas, kas padara cilvēkus nelaimīgus, bet visapkārt apstāšanās notiek nepārtraukti. Visi samierinās ar to, kas jau ir un tālāk vairs kustēties nekur nevēlas iekrītot šajā komforta slazdā.