diezgan dahuja laimes - 16. Decembris 2015

Vienkāršība. Viss ir vienkāršāk nekā bija šķitis. Jau kartējo reizi. Patika un nepatika atrisina tik daudz. Man ir varens prāts. Es to lielākoties neizmantoju un tikai spelējos. Spēlejos ar savu prātu un citiem cilvēkiem. Kapēc es tā daru. Pavisam vienkārši - manī nav harmonijas. Tā arī ir vērtība uz kuru es tiecos. Tas nebūt nav skaisti, jo manas smadzenes, mans prāts, mans ķermenis daudz ko nemaz nespēj panest. Tiecoties pēc harmonijas, nepaiet ne pārāk ilgs laiks, kad atkal esmu uz kraha robežas un atkal nākas savākties. Nākas sevi salabot. Tas ir traki. Bet man patīk, man patīk harmonija, it īpaši citos cilvēkos. Katru reizi sastopot kādu, kas ar sevi ir mierā, es automātiski pievelkos. Es automātiski gribu šo cilveku, lai gan patiesība es vēlos harmoniju. Tagad es arī saprotu cilvēkus, kas tiecās pēc manis. Pēc prāta, pēc racionalitātes. Protams, noverojot sevi pēdejā laikā, tā nebūtu vertība ar kuru spētu sevi identificēt.

Kas tālāk?

Pavisam vienkārši - man ir jaidentificē savas patikas un nepatikas un ar tām jāstrādā, tajās jārokas, jo tas viss galu galā atspoguļojas manī.

Devalvēju vērtības, savas, citu. Meklēju saknes.

Esmu nelietderīgs;
Esmu negodīgs;
Esmu nesamērīgs;
Esmu uzbrūkošs;
Esmu nesakārtots;
Esmu īslaicīgs;
Esmu neinovatīvs;
Esmu slinks;
Esmu par daudz.

Nekas.