diezgan dahuja laimes - 2. Novembris 2015

Bieži teorija ir krietni svarīgāka par praksi. It īpaši pirms prakses.

Mīlestība ir arībaudāma ar uzviju, to esmu sapratis. Nežēlīgi patīk, ka manī iemīlās. Jautājumu "Vai esi manī iemīlējusies?" neuzdodu, taču bez tā varu iztikt, jo kvantitāte šajā gadījumā ir pietiekama, lai statistiski tas vismaz vienu reizi izpildītos. Tagad ir tikai jāsaprot, vai tas ir uz labu? Vai tā ir sevis un citu cienīga rīcība? Es neizvēlos, bet tas notiek. Pat ja to izvēlētos, vai tas būtu slikti? Slikti būtu to izmantot savtīgiem mērķiem, taču mans ego apmierinās arī tik no informācijas esamības. Secinājums - es pašapmierinos no tīras sevis esamības citu sabiedrībā un tas ir neaprakstāmi brīnišķīgi. Es nedrīkstu nošķelt sevi no šīs izpriecas, man to vajadzētu praktizēt, jo tas mani tur dzīvu prātā un ķermenī.

Man rindā stāv 4 grāmatas, kas man tagad jāizlasa. Visas ar mērķi sevi kačāt. Esmu nodevis sevi šim procesam. Darbs un mērķi satiekas. Stāja liecina par klātesamību. Runa ir konkrēta un tieša. Komunikāciju izmantoju informatīvi un tīri. Tiecos nelamāties. Daru. Citus ar savu esamību tieši neietekmēju. Turu ķērmeni un prātu vienuviet.

Esmu nost no antidepresantiem un esmu tik fokusēts, tīrs un pašapzinīgs kā nekad. Šķiet, ka nekad vairs neieiešu tādās galējībās kā pagātnē - tās mani pārāk ierobežoja. Saucu sevi par flexitarian flexiedge. Izvēlos apzinoties.

Vēl ir jāiemācās nofukusēties uz to šauro mirkli, kas notiek starp notikumu un reakciju. Tas notiks.