***
11.. Okt. 2015 | 01:26 pm
Skan: The Radio Dept.- Strange Things Will Happen
"Mīlu visus, bet Tevi mazliet vairāk."
17.08-8.09.2015
Es biju es, bez darba, bez mērķa, bez atiecībām. Blandījos apkārt ar vienu domu prātā - varētu kaut ko jaunu iemācīties. Sakontaktējos ar A, viņš piekrita manam plānam, tādēļ es sāku ēnot A, jo viņš māk lietas, kuras nemāku un no viņa kaut ko varu iemācīties. Plāns bija vienkāršs un ar visu kauna barjeru iegāju pilnīgi nezināmā vidē ar pilnīgi nezināmiem ļaudīm. Trešdienas rītā es aizbraucu uz random lauku māju. Es mācījos, ļoti daudz iemācījos. Sāku mazāk domāt, sapratu, ka biežāk jāvēro realitāte un jāveido savas vīzijas. Tās sev jāatgādina un jāpiepilda. Manas darbības īsti nemainījās - joprojām darīju neko, bet prāts bija apmierināts.
Tur bija arī I. Viņa ar lielu prieku stāstīja, ka šķirās, joastoņus mēnešus izvairoties no savām attiecībām, pienācis laiks darbībai. Es arī trīs nedēļas iepriekš biju beidzis savas iepriekšējās attiecības. Es vēroju A, kas trennēja bariņu zaļus gurķus. Vēroju visu no malas un ļoti daudz apguvu. Kad A pieķērās garlaicīgiem, rutīniskiem darbiem, es sāku vairāk laika pavadīt ar I, jo viņa ar trennēja zaļus gurķus - gan pirmās gan otrās paaudzes. Norunāju divas dienas ar daudz smēķēšanas pauzēm, tad devos uz Rīgu, jo bija jāpabaro kaķis un jābrauc ar ričukiem uz kaut kādu pasākumu citos laukos. Es biju eiforijājo prāta radīā prieka. I tajā laikā arī bija Rīgā citās darīšanās, kuras īsti neatceros, bet sestdienas vakarā atkal bija iespēja doties uz šo zaļo gurķu trenniņu nometni. Davos pamatā tikai I dēļ, jo A lielākoties gulēja vai bija apkuronā. Mēs ļoti daudz runājām, naktīs gulējām blakus un pāris reizes pabučojāmies. Pirmdienas rītā viņa devās uz Rīgu. Es paliku vēl vienu dienu palīzēt visu novākt, aplūkot vienu VW T3 busiņu un gulēt pa nakti ozolā, hamokā, 6 m augstumā. Viss bija lieliski.
Turpmākais viss bija samērāliela izklaide. Satikšanās, braukāšana apkārt, vešana uz velosipēda bagūža, smēķēšanas pauzes, sekss un sarunas. Reiz biju pat Koknesē. Nākamajā nedēļas nogalē viņa pateica, ka dosies uz Nīderlandi uz vienu gadu. Es teicu "forši". Divas dienas vēlāk es tikai sapratu, cik ļoti esmu iemīlējies. Man patīk viņas tiešums, skaistums, stāja, vārdu pielietojums, kustības brīvība, tas, cik liels čalis viņa ir un tas cik ļoti viņa močī. Visas nākamās riezes sastopoties man jau sāpēja tas, ka zināju, ka viņa būs prom, bet es biju samierinājies ar viņas lēmumu un to, ka iepriekš biju jau pateicis "forši". Man nebija izvēles, viss bija nolemts. Pagāja nedēļa, noskrūvēju viņās skeita trekus, sabučoju, iesēdināju viņu lidmašīnā.
8-29.09.2015
Es biju viens, viņa dažreiz bija onlainā. Mēs runājāmies, bet kā jau saprotams šīs sarunas nav kā sarunas dzīvē. Es biju atmetis smēķēšanu jau kādu nedēļu, bet atsāku, jo mans prāts vārījās no bezjēdzīgām domām par nākotni un vientulību. Šī meitene man ir jāaprec. Tā es domāju. Es jutos pamests, lai gan tāds nemaz nebiju. Man nekas neinteresēja, ja neskaita viņu. Es nepārtraukti darīju lietas, kas manu laiku varētu paātrināt līdz tam brīdim, kad viņa atgriežas. Es nemainījos un stagnēju. Pa ceļam nomira arī vectētiņš. Tas man nesāpēja, jo I blakus neesamība bija radījusi manī tādas sāpes, ka tas šķita kā atvieglojums. Diezgan bieži pīpēju zāli, bieži iedzēru alu. Izvairījos no realitātes, jo realitāte, ko gribēju, man nebija sasniedzama. I tikmēr strādāja darbu, kas viņai patīk, dzīvojās pa nometnēm, koku mājiņām un radošām vidēm. Mēs bijām uz 2 planētām.
29.09.2015-3.10.2015
Viņa atlidoja rozā adidas džemperī un baltās austiņās. Mēs viens otram pastāstījām dažādu informāciju. Paldies par informāciju bija viena no bieži pielietotajām frāzēm. Man patika šī realitāte - viņa bija man blakus un šķita pavisam īsta. Viņa bija tāda, kāda viņa vienmēr bijusi. Tik pat lieliska, kā kad mums bija 18 un viņa pirmo reizi iekrita manās acīs. Toreiz gan neko nedarīju lietas labā. Viņa bija ieradusies strādāt, to es zināju. Bet nevajadzēja paiet ne 3 stundam, lai saprastu, ka viņas atieksme pret mani ir mainījusies. Visā ko teicu, viņa diskutēja diskutēšanas pēc, lai tik man nepiekristu. Braucot ar velosipēdu, viņa vienmēr bija 6 metru atpakaļ, lai arī cik lēni censtos braukt un viņu sagaidīt. Tajā vakarā viņa skatījās LOTR, kamēr es blakus aizmigu, lai arī iepriekš neskaitāmas reizes tika minēts cik ļoti vēlamies aizmigt viens otram blakus.Man vēl tas nebija skaidrs, bet es jutu ka kaut kas nav tā. Viņa esot tāda kā vienmēr, pret mani uzvedās pilnīgi savādāk. Nebija ilgi jāgaida, lai viņa saņēmtos un pateiktu, ka mani nevēlas. Pamatojums tam bija "gut feeling", neko vairāk no tā ārā nedabūju, ja neskaita savu sapratni, ka esam dažādās frekvencēs. Viņa bija autoritāte atiecīgajā vidē un viņa pirms jau ieradās bija izlēmusi, ka man tur vietas nav. Viņa teica, ka vēlas sasniegt "Greatness", and I distract her. lai arī ko tas nenozīmētu.
4.10.2015 - ..
Vienu dienu noballējos, tad ar citu ļaužu palīdzību atskārtu, ka es bēgu un lietoju lietas, lai bēgtu. Nolēmu lietot lietas, kas man palīdz, nevis palaiž garām manu laiku. Pirmdienas rītā aizgāju pie ārsta - dabūju antidepresantus. Pagājusi nedēļa - jūtos labi un vairs nesabrūku katru otro dienu. Mīlu viņu tik pat ļoti, bet liktenis ir lēmis savādāk.
Joprojām esmu bez darba, bez mērķa, bez attiecībām.
17.08-8.09.2015
Es biju es, bez darba, bez mērķa, bez atiecībām. Blandījos apkārt ar vienu domu prātā - varētu kaut ko jaunu iemācīties. Sakontaktējos ar A, viņš piekrita manam plānam, tādēļ es sāku ēnot A, jo viņš māk lietas, kuras nemāku un no viņa kaut ko varu iemācīties. Plāns bija vienkāršs un ar visu kauna barjeru iegāju pilnīgi nezināmā vidē ar pilnīgi nezināmiem ļaudīm. Trešdienas rītā es aizbraucu uz random lauku māju. Es mācījos, ļoti daudz iemācījos. Sāku mazāk domāt, sapratu, ka biežāk jāvēro realitāte un jāveido savas vīzijas. Tās sev jāatgādina un jāpiepilda. Manas darbības īsti nemainījās - joprojām darīju neko, bet prāts bija apmierināts.
Tur bija arī I. Viņa ar lielu prieku stāstīja, ka šķirās, joastoņus mēnešus izvairoties no savām attiecībām, pienācis laiks darbībai. Es arī trīs nedēļas iepriekš biju beidzis savas iepriekšējās attiecības. Es vēroju A, kas trennēja bariņu zaļus gurķus. Vēroju visu no malas un ļoti daudz apguvu. Kad A pieķērās garlaicīgiem, rutīniskiem darbiem, es sāku vairāk laika pavadīt ar I, jo viņa ar trennēja zaļus gurķus - gan pirmās gan otrās paaudzes. Norunāju divas dienas ar daudz smēķēšanas pauzēm, tad devos uz Rīgu, jo bija jāpabaro kaķis un jābrauc ar ričukiem uz kaut kādu pasākumu citos laukos. Es biju eiforijājo prāta radīā prieka. I tajā laikā arī bija Rīgā citās darīšanās, kuras īsti neatceros, bet sestdienas vakarā atkal bija iespēja doties uz šo zaļo gurķu trenniņu nometni. Davos pamatā tikai I dēļ, jo A lielākoties gulēja vai bija apkuronā. Mēs ļoti daudz runājām, naktīs gulējām blakus un pāris reizes pabučojāmies. Pirmdienas rītā viņa devās uz Rīgu. Es paliku vēl vienu dienu palīzēt visu novākt, aplūkot vienu VW T3 busiņu un gulēt pa nakti ozolā, hamokā, 6 m augstumā. Viss bija lieliski.
Turpmākais viss bija samērāliela izklaide. Satikšanās, braukāšana apkārt, vešana uz velosipēda bagūža, smēķēšanas pauzes, sekss un sarunas. Reiz biju pat Koknesē. Nākamajā nedēļas nogalē viņa pateica, ka dosies uz Nīderlandi uz vienu gadu. Es teicu "forši". Divas dienas vēlāk es tikai sapratu, cik ļoti esmu iemīlējies. Man patīk viņas tiešums, skaistums, stāja, vārdu pielietojums, kustības brīvība, tas, cik liels čalis viņa ir un tas cik ļoti viņa močī. Visas nākamās riezes sastopoties man jau sāpēja tas, ka zināju, ka viņa būs prom, bet es biju samierinājies ar viņas lēmumu un to, ka iepriekš biju jau pateicis "forši". Man nebija izvēles, viss bija nolemts. Pagāja nedēļa, noskrūvēju viņās skeita trekus, sabučoju, iesēdināju viņu lidmašīnā.
8-29.09.2015
Es biju viens, viņa dažreiz bija onlainā. Mēs runājāmies, bet kā jau saprotams šīs sarunas nav kā sarunas dzīvē. Es biju atmetis smēķēšanu jau kādu nedēļu, bet atsāku, jo mans prāts vārījās no bezjēdzīgām domām par nākotni un vientulību. Šī meitene man ir jāaprec. Tā es domāju. Es jutos pamests, lai gan tāds nemaz nebiju. Man nekas neinteresēja, ja neskaita viņu. Es nepārtraukti darīju lietas, kas manu laiku varētu paātrināt līdz tam brīdim, kad viņa atgriežas. Es nemainījos un stagnēju. Pa ceļam nomira arī vectētiņš. Tas man nesāpēja, jo I blakus neesamība bija radījusi manī tādas sāpes, ka tas šķita kā atvieglojums. Diezgan bieži pīpēju zāli, bieži iedzēru alu. Izvairījos no realitātes, jo realitāte, ko gribēju, man nebija sasniedzama. I tikmēr strādāja darbu, kas viņai patīk, dzīvojās pa nometnēm, koku mājiņām un radošām vidēm. Mēs bijām uz 2 planētām.
29.09.2015-3.10.2015
Viņa atlidoja rozā adidas džemperī un baltās austiņās. Mēs viens otram pastāstījām dažādu informāciju. Paldies par informāciju bija viena no bieži pielietotajām frāzēm. Man patika šī realitāte - viņa bija man blakus un šķita pavisam īsta. Viņa bija tāda, kāda viņa vienmēr bijusi. Tik pat lieliska, kā kad mums bija 18 un viņa pirmo reizi iekrita manās acīs. Toreiz gan neko nedarīju lietas labā. Viņa bija ieradusies strādāt, to es zināju. Bet nevajadzēja paiet ne 3 stundam, lai saprastu, ka viņas atieksme pret mani ir mainījusies. Visā ko teicu, viņa diskutēja diskutēšanas pēc, lai tik man nepiekristu. Braucot ar velosipēdu, viņa vienmēr bija 6 metru atpakaļ, lai arī cik lēni censtos braukt un viņu sagaidīt. Tajā vakarā viņa skatījās LOTR, kamēr es blakus aizmigu, lai arī iepriekš neskaitāmas reizes tika minēts cik ļoti vēlamies aizmigt viens otram blakus.Man vēl tas nebija skaidrs, bet es jutu ka kaut kas nav tā. Viņa esot tāda kā vienmēr, pret mani uzvedās pilnīgi savādāk. Nebija ilgi jāgaida, lai viņa saņēmtos un pateiktu, ka mani nevēlas. Pamatojums tam bija "gut feeling", neko vairāk no tā ārā nedabūju, ja neskaita savu sapratni, ka esam dažādās frekvencēs. Viņa bija autoritāte atiecīgajā vidē un viņa pirms jau ieradās bija izlēmusi, ka man tur vietas nav. Viņa teica, ka vēlas sasniegt "Greatness", and I distract her. lai arī ko tas nenozīmētu.
4.10.2015 - ..
Vienu dienu noballējos, tad ar citu ļaužu palīdzību atskārtu, ka es bēgu un lietoju lietas, lai bēgtu. Nolēmu lietot lietas, kas man palīdz, nevis palaiž garām manu laiku. Pirmdienas rītā aizgāju pie ārsta - dabūju antidepresantus. Pagājusi nedēļa - jūtos labi un vairs nesabrūku katru otro dienu. Mīlu viņu tik pat ļoti, bet liktenis ir lēmis savādāk.
Joprojām esmu bez darba, bez mērķa, bez attiecībām.
caļvedis | aplēst {2} | Add to Memories
***
11.. Okt. 2015 | 03:39 pm
Atsāku skriet. Neesmu to darījis kopš Eirovelotripa kardio nostiprināšanas back in May 2012.
4.5km sirdij bija pavisam viegli, dibens gan nepriecājās.
4.5km sirdij bija pavisam viegli, dibens gan nepriecājās.