diezgan dahuja laimes - 12. Aprīlis 2015

izrunājos ar 3 bijušajām dāmām šajās divās dienās. Viss pašlaik ir tik ļoti čill prātā.

I've gotta say it was a good day..

Satieku ļoti sen nesatiktu cilvēku. Protams, sākas saruna par sadarīto pavadītajos gados un tad Tev pasaka:"Ā jā, es jau paspēju nomirt. Divas nedēļas tiku atkačāta reanimācijā. To, ka es nomiru, man pateica pāris mēnešus pēc atmošanās." Un tad parādās jautājums - lai arī ko es būtu sadarījis, vai es vispār esmu spējīgs izdarīt ko novērtējamāku par nomiršanu. Apšaubu to.

Piecas. Un visas mani mainīja.

Mākslīga Māksla.

Cilvēki man visapkārt.

Pakāpeniski novēroju nepārprotamu cilvēku tiekšanos uz bezatiecību dzīvi. Neviens, nu neviens no maniem apzinīgajiem, savu darbību saprotošajiem, draugiem nevēlās pavadīt dzīvi kopā ar tikai vienu cilvēku. Tas viņus ierobežo. Visi čilā plūst un mīl visus, kas ir fakin kruti, taču protams ir noslieces uz pieķeršanos, jeb vēlmi pēc mammas azotes tā teiksim. Ja tā tas turpināsies, tad varbū kādu dienu dzīvosim pavisam citā realitātē.

In other news - Man ir jāizstrādā manis un Ervīna radītā utopijas ideja - tā ir pārāk laba lai to tā vienkārši uzticētu manu smadzeju nefunkcionālajai cietā diska funkcijai. Vajag to apstrādāt un sintezēt visu ko vien var sasintezēt.

In other, other news - Jāsadabū solid akustiskā ģitāra, lai varu savu foklpanku bliezt.

Jāmočī - kas tad cits atliek?