diezgan dahuja laimes - 9. Marts 2015

Aizmirsu atslēgas. Pizvanīju Olafam. Šis nav mājās. Tieku cauri fasādes ēkai, jo tur tieši piebrauc BMW X5 ar pāris kaimiņiem. Izeju uz pagalmu, tieku savā ēkā ar koda palīdzību. Čips vajadzīgs tikai vārtiem. Uzejot pa trepēm zvanot Vegānkomūnai vai atslēgas neesmu aizmirsis tur, neesmu. Karoče - esmu vienkārši aizmirsis. Bija nojausma, ka Aija nebūs mājās. Zvanu, tā arī ir - viņa Teikā. Nu ko - velo pieslēgs, Olafs kaut kur ballējās, aizmīties nevar. Ar kājām iet nekur negribu. Sapratu, ka durvis ir tikai uz stsperes mehānismu, jo tās neaizslēdzu - es to bez atslēgām nemaz nevarēju izdarīt. Nolēmu atmūķēt. Atradu makā vienīgo nelietojamo karti - Prizmas karti. Stūķēju pa spraugu, bet šī par īsu vai durvis pa biezu. Apskatos svaigi uzšūtājā somā, tur Velcro 5cm platumā. Saliekot abas puses sanāk diezgan stingrs, bet lokans materiāls. Pēc minūtēm 3 biju jau iekšā. Tagad domāju par drošības uzlabošanu vai arī durvju slēgšanas intensitātes paaugstināšanu.

Prieks, ka esmu es.

lēnām, bet nenoliedzami jūtami, mirstu.