diezgan dahuja laimes - 23. Augusts 2014

Trīskāršs nervu sabrukums ar četrkāršu nervu rekonstrukciju mani ir novedis līdz šim brīdim. Man ir jāatgriežas bērnības prāta stāvoklī pirms sekss bija iekūņojies manās smadzenēs. Man ir jādara tas ko es patiesi vēlos, nevis to, ko esmu izmācījies. Manas inženiera dienas ir skaitītas. Man ir jarada vairāk informācijas, ne lietas - folkpanks, grafiti un zīmējumi it is.. Papildus centīšos arī uzmanību pievērst digitālajai pasaulei. Paplašinot tajā komunikāciju un informācijas atdevi. Es pametīšu to, kas es esmu tikai tā dēļ, ka viss ko es līdz šim esmu darījis, ir tēla būvēšana. Tēls paliks, bet to tālāk nebūvēšu principiāli, tas notiks pašplūsmā. Skumji atzīties, taču esmu uzcēlis vienu kārtīgu pidaru/kretīnu/pimpi, bet toties smuki šūtās ūziņās. Man ir jābeidz būt tēlam un jāsāk būt sev. Un tad, kad es būšu cilvēks, tad arī tā sieva vienu dienu uzradīsies. Es galu, galā gribu ģimeni.

Paldies Aijai, Mārtiņam, māsai un Reinim. Brīnišķīgi cilvēki.

Ir labi pamati uz kā būvēt..

Tāda tukša sajūta. Tukša istaba, tukšs prāts. Es pa ilgiem laikiem jūtos atpūties. Galīgi neesmu izgulējies.