diezgan dahuja laimes - 20. Augusts 2014

Tu negribi atvērt vegānu ēstuvi, tu vienkārši gribi vegāniski paēst. Tu negribi spēlēt grupā, tu gribi tikai kaut ko konkrētu, ko visticamāk nemaz nemāki nospēlēt, dzirdēt. Tu negribi ražot, kur nu vēl pārdot, velosipēdus, tu gribi lai cilvēkiem būtu smadzenes pašiem sataisīt vai vismaz nopirkt sakarīgus dampjus. Tu negribi palīdzēt citiem lietās, kuras viņi var izdarī paši. Vienkārši negribi, pat negribi tiem to vairs mācīt. Tu negribi strādāt darbu, kas dod tev naudu, lai tikai nopirktu pajumti un pārtiku. Pajumti un pārtiku pats celt arīdzan nevēlies. Tu negribi sarunāties ar cilvēkiem, tu gribi tikai apmierināt savu prātu apzinoties šo nejēgu vienkāršoto, interpretēto pasauli. Tu negribi teikt "Labdien!", jo esi taču galu galā egoists, Tev pie kājas kāda otram ir diena, ja ne tā - kādēļ tā nesaki katram. Vārdi "Ej dirst!" tuvāk raksturotu to, ko vēlies teikt nākamajam garāmgājējam. Tu neieredzi sejas izteiksmes, t.i izteiksmi - visiem ir viena un kopēja - neziņa. Un ja tā nešķiet, tad tā ir neziņas radīta ignorance.

Ejiet dirst!

Kas esmu?
Uz šo jautajumu mēģināšu uzrakstīt atbildi.