diezgan dahuja laimes - 15. Augusts 2014

Vienīgais veids kā man ir nebūt depresīvam ir piebāzt savu dzīvi ar darbībām, kam galu galā nav nozīmes. Pamostoties no rītiem, guļot 8 stundas es vienmēr esmu noguris. Tas, kā tagad noprotu, ir emocionāls nogurums. Man nav bijusi emocionāla atpūta. Apzinoties apkārtējo pasauli, es nekad nebūšu apmierināts. Vienīgais variants ir to ignorēt. Var arī dzīvot pilnīgi ārpus sistēmas, kas savā ziņā arī tās ignorēšana. Man nepatīk, ka nespēju apkārtējā sabiedrībā sastapt cilvēkus, kurus es cienu, cilvēkus, kas ciena sevi. Ekrāns nav dzīve, diemžēl ekrāns aizpilda lielāko daļu mana laika. metināšana un šūšana arī nav dzīve. Tas aizpilda pārpalikumus. Dziedāšana, dejošana un komunicēšana arī nerada man dzīves apziņu. Tas rada tikai tādu viltotu prieku. Jā es varu palēkāt, jā, man ir kājas lai to izdarītu, bet sakratot ritmiski savas smadzenes, varbūt tās nomierinās, diemžēl es apzinos, ka apzināti esmu tās sakratījis, prieka pēc tam nekāda. ES varu aiziet uz kādu koncertu, kur skan samērā agresīva mūzika, bet kāpēc es klausos agresīvu mūziku? Varbūt lirikas ir par pārmaiņām, bet kāpēc tajā visā ir tādas dusmas? Kas ir dusmas? - Expectations nesakrišana ar realitāti. Kas ir tie ekspectations, kas izraisa šīs dusmas? Laikam jau tas, ka nekas nav tā kā tam vajadzētu būt. Atgriežamies pie iepriekšējās domas - Cilvēce ir sadirsta un izvirtusi. Atkal aptveru pasauli un neesmu apmierināts. Mani tuvākie cilvēki ir starp šo sadirsto pasauli. Viņi ir tik pat tāli, kā visi pārējie. Darbam nav nekādas jēgas. Lejot akā sūdus, noslīkušo kaķi ārā nedabūsi un ūdeni tīru no tā neiegūsi. Es varētu bēgt, bet kur es nonāktu? Starp cilvēkiem, kas man ir sveši. Kur ir cilvēki, kas man nav sveši? Kādā DIY skvotā kaut kur Eiropā vai štatos. Bet nē, es atkal sev meloju. Tur būs ļautiņi, kam ir brīnišķīgs dzīves veids, bet sapratne nekāda. Tie ir tikai mani expectations. Gribās izbļaut visu savu dvēseli, bet nē, esmu elitārā ofisā vecpilsētas ielās. Esmu darbā, kur sava nestabilā prāta stāvokļa dēļ es neesmu spējīgs neko izdarīt un kapēc lai es ko darītu? Nauda, nauda, nauda, nauda, nauda, nauda.. Kamēr cilvēks kaut ko vien dara, tikmēr tā parādās, es naudu nenosodu vairs, tas ir ērts līdzeklis ar ko mērīt savu neitralitāti pasaulei. Jo vairāk Tev naudas, jo vairāk tu esi devis, nekā saņēmis. Latviešiem nekad nav naudas, tie ir radījumi, kas ir neitrāli, vai lielākoties negatīvi šai zemei. Bet kāpēc šai pasaulei kaut kas ir jādod? Kapēc tā to ir pelnījusi? Cilvēki varētu kopīgiem spēkiem izmirt, lai zemeslode būtu labāka vieta..

Tagad jāpastrādā, bez iemesla.

Man ir apnicis ēst, man nekad nav paticis ēst. Bērnībā nevarēju ciest ēst zupu, jo tas bija tik lēni un neefektīvi, māte mani baroja ar karoti, jo pats biju pārāk garlaikots, lai to darītu. Tagad nekas nav mainījies, jā, man garšo pāris lietas un man patīk nenogalināt kamēr daru šo garlaicību pilno procesu, bet joprojām man tas absolūti riebjas. Bet citi, ak šausmas, citi tam pievērš tik daudz uzmanības. Tik pat daudz uzmanības tiek pievērsts arī pišuka gūšanai, toties neapzinātā veidā. Un tad kad abas šīs uzmanības ir izsmēlušas cilvēka laiku un uzmanību, tad dzīve, redz ir pilnvērtīga. Kaut viss būtu tik vienkārši, nu vismaz man, citiem tas acīmredzot strādā. Bet ko, ko, pasaki lūdzu, lai es daru. Jā, abi šie procesi ir baudāmi un bez tiem mūsu civilizācija nepastāvētu, mēs esam iekodēti tos pildīt, citādāk tas tā nebūtu, iekodēti gūstot to lietu, ko sauc par baudu. Bauda bļēģ! Un ko darīt cilvēkam, kas nejūt, nejūt baudu, nejūt apmierinājumu un visu pārējo. Man tas viss ir pie kājas, ja neskaita to iekodēto velmi uz to tiekties. Ir vēlme, baudas nav. Un tad ir jautājums - Kas dzīvē ir vēl bez tā? Tie sīkie, bezdzimuma sūdubrāļi, kas izspiežas no vagīnām, kau dēvējam par bērniem. Pietiek tie, nu nevajag vēl. Mūzika, filmas un grāmatas ir tikai un vienīgi saistītas vai nu ar iepriekš minēto baudu apzināšanu vai arī nereālu ekspektāciju radītāju, kas protams prieku nevienam nerada, tikai dusmas. Dusmas. Dusmas. Dusmas. Es gribu skaistaku realitāti. Esmu ieslēdzis sevi Rīgā. Manas atmiņas nav manā prātā, tās ir saglabātas vietās, kurām eju rutīniski cauri diendienā. Esmu vienās un tajās pašās atmiņās, nekas jauns neuzpeld. Izlaužoties ārpus šīs pilsētas es redzēšu kaut ko citu, taču man nebūs cilveki un instrumenti ar kuriem es varētu strādāt, veidot jaunas atmiņas. Bet strādāt taču nevajag. Vai vajag?

Par atpūtu būtu vel jāpadomā. Esmu vaicājis jau samērā daudz ļaudīm, ko tiem nozīmēt atpūta. Vairums atbilžu tiecās teikt, ka tas ir brīdis, kad brīvi vari darīt ko vēlies un prāts no tā uzlādējās. Ja es daru to pašu, tad es vēl vairāk nogurstu, jo tā prāta uzlādēšanās daļa īsti neizdodas. Mana apkārtējā vide ir pārāk apzināta, es neesmu vairs pārsteigts par itin neko, ja nu vienīgi cilvēku idiotismu, kas nebeidz mani pārsteigt, taču tas, protams, mani neuzlādē. Jā, es jūtos priecīgāks lūkojoties uz idiotu baru, kas ar saviem viltotajiem, nopirktajiem tēliem un uzvestajām izdarībām cenšas tikt līdz pārošanās aktam. Šķietami, tas tik bieži nenotiek. Bet galu, galā ļaudis tiek līdz šim mērķim un tad uzsmēķē, lai atkal sajustos kaut cik normāli, jo šīs izdarības ir viņus sastresojušas. Un tad nāk nākamā diena, kad rituāls tiek turpināts. Varbūt man vajadzētu tieši to, vienkārši papisties apkārt. Diez vai, ja neskaita to, ka pastāv varbūtība, ka no rīta raudot par nodarīto idiotismu, es izraudātu arī citas sakrājušās sāpes. Bet labāk tā nedarīt. Man gribās dzīves biedru, kādu kas mani saprastu, kādu, kuru mans prāts neatvairāmi un neskaitāmas reizes gribētu izpist. Bļeģ. Vai man to tiešām gribas?