diezgan dahuja laimes - 11. Marts 2014

Šodien kolēģei mācījām būt ļaunākai, viņai tas ļoti nesanāk. Viņas ļaunums ir kā tāds mīlīgs samazināts labums.

Vēl sapratu, ka man patīk samaksāt reiķinus ātri. Samazina nastu un palielina bagātīguma sajūtu, jo zinu, ka viss pārējais ir tikai manu roku, prāta un kuņģa rokās.

Man patīk diskutēt ar cilvēkiem, tas man atgādina tās domas, kuras senāk domāju. Ir sfēras par kurām gandrīz nemaz vairs nedomāju, bet viedoklis no pagātnes vēl man ir saglabajies. Jauki to sev atgādināt, pasmaidīt(pārsteigt sevi) un kārtējo reizi mazliet pabūt augstprātīgam pin pim, to neuzskatu par sliktu īpašību, to vajadzētu vairākiem apgūt, tomēr centieni būt seksīgiem ļaudīm tagad šķiet augstākā prioritātē.

Ir dīvaini, kad kāds pastāsta man viņa plānus un tad es, būtdams pieklājīgs, iedziļinos viņu plānos, idejās un tās izanalizēju, vaicāju par to dažādus jautajumus, izprotu un varbūt pat uzlaboju to idejas, jo tā ir tā saziņas forma, ko izmantoju, kad esmu vismaz nu daļēji ieinteresēts. Šādā veidā, galu galā esmu izpratis šo cilvēku varenās idejas, taču tas nebijas tas, ko viņi vēlas, tie vēlas tikai atzinību, pliķi uz pleca, nevis kaut kādu augstprātīgu pinpi, kas salauž drumstalās viņu stiklu kalnus, atkal rīkojos nepareizi.

Vai man tiešām vajadzētu iemācīties būt pieklājīgākam? Bet ko gan tas dos..