diezgan dahuja laimes - 9. Oktobris 2013

Vai Tu esi dusmīgs?
Vai Tu meklē labaku dzīvi, ko dzīvot?
Vai Tu gaidi? Vai Tu gaidi jau pārāk ilgi?

Kas attur mūs no ta visa, un kā lai nodedzina tos kultūras tiltus, kas mums iemācīja ienīst un baidīties un dzīvot kā zobratiem mehānismā, ne kā mīļotajiem, draugiem un dzimtai.

Kā tur var līdzēt, ja ne esot depresīvam, pamostoties no rīta un apģērbjoties, paskatoties pa logu uz sastrēguma stundas miglu.. aizdūmo un aizdzer pasauli prom, jo tas, ko politiķi saka tā pat neatbild uz tādiem maniem jautajumiem kā:

Kapēc esmu dusmīgs?
Ko es meklēju?
Vai ir labāks veids kā dzīvot?
Kāpēc esmu bezcerīgs?
Vai esmu gaidījis pārak ilgi, lai mainītu ko šajās lietās?

Man ir skaudība pret sevi pagātnē. Ka man tik labi bija gajis, bet es neapzinoties to visu palaidu garām. Tagad man ir grūti. Gribētos, lai būtu vieglāk.

Pamostoties ar trīcošām rokām. Ne aukstuma dēļ.

Man ir savādāk. Šķiet, ka jau kādas trīs nedēļas esmu depresijā. No ārienes varbūt tā neizskatās, bet man tiešām ir grūti aiz smaida uz sejas. Pats trakākais ir tas, ka man nav neviens, kas varētu man palīdzēt, jo nezinu nevienu, kas to spētu.

Bezpalīdzība

Tas ir vārds, ko es vienmēr esmu pietuvinājis tam pretējam vārdam - mīlestība. Esmu bezpalīdzīgs un es zinu, kas man pietrūkst, un tas tā viegli nenāk.

Pagaidām labakais antidepresants ir bijis Streetlight Manifesto

Vienmēr ir jauki apzināties, ka vēl ir pasaule, ko glābt.

Samainīju vienu no saviem nekam nevajadzīgajiem datoriem pret ģitāras procesoru. Lietu, ko tik ilgi jau gribēju, tagad skan tā ka pilnīgi prasās sēdēt uz busa jumta un četras stundas no vietas močīt blūzu. Pirskti jau sāp. Jauns ekipējums vienmēr ir motivācija.

Satiku ģimeni, Streičiene bija ieradusies no Skotijas, dzirdēju vairākus apkaunojošus stāstus iz visu radu bērnībām. Bija smieklīgi.