Prieks
2.. Sep. 2013 | 10:11 pm
Ir prieks kaut ko saņemt, vēl lielāks prieks ir dot kādu lietu cilvēkam, kam tā ir vitāli nepieciešama. Šodien darba kolēģis atdeva savu velosipēdu Aist, ko tas nopircis tālajā 1984. gadā, lai Gulbenes rajonā varētu močīt apkārt. Viņš teica, ka tas jau kopš deviņdesmitajiem tik aizņem vietu mātes dzīvoklī. Atdeva man, jo es, redz, ņemos ar ričukiem. Puklsten 16:50 kolēgis bija jau iestūmis skaistu zaļu Aist vīriešu velo ar labo ādas beņķi ofisā un es to uzteiz piesitis pie sāna aizminu uz frīkbaiku darbnīcu ganību dambī.
Sapratu, ka pārdot to būtu diezgan necilvēcīgi, ja jau man kaut kas dots par brīvu, un man to īsti nevajag, tad tas jādod kādam, kam to tiešām vajag. Sazinājos ar pirmo cilvēku, kas iešāvās galvā, kam šis velosipēds būtu vajadzīgs un to tā arī atdevu. Aurēlijai ar dēliņu tagad būs transporta līdzeklis, aprīkošu arī ar beņķīti un kāpslīšiem mazajam puikam, lai foršāk sēdēt. Jūtos kā labu darbu izdarījis.