diezgan dahuja laimes - 12. Augusts 2013

Man jāmācās. Ne iestādēs, bet gan dzīvē. Vajag atbildību un nemateriālu jēgpilnu mērķi, kas tāds pašlaik nav.

Rīt darbs.

Šodien Kristīne teica, ka tai nepatīkot savs vārds un viņa meklējot citu, sev atbilstošu. Sāku viņu saukt par Aurēliju, viņa to jau apsver kā galējo variantu.

Varbūt būšu pirmo reizi mūžā kādam cilvēkam devis vārdu.

Salaulāties es arī gribētu, bet tas process, tradīcijas šķiet mazliet šausminošas. Viss ir balansā, pārim smaids līdz debesīm, bet pārējie tik šēž un bēdīgi ēd kūku, bet kūka maita garšīga. Mīlestībai taču nav nepieciešama tāda pārspīlēta atzinība.