diezgan dahuja laimes - 4. Septembris 2012

Pirmo reizi pēc piecpadsmit gadiem man pirmā skolas diena bija pilnīgi vienaldzīga. Dīvaini, pat ļoti dīvaini. Tāda tukšuma sajūta, bet studēt iet tiešām vairs netaisos. Un, ellē ratā indijā, kur pie velna ir mans CNC barošanas bloks, pilnīgi šķiet, ka man nav ko darīt, lai gan ir ko darīt atliku likām.

In other news:

Pēdējās divas nedēļu nogales sanāca ballēties ar divām dāmām, kas savā ziņā ir aizņemtas un mums (man un vienam sXe komrādam) nepieejamas. Tagad uzzināju, ka vienas čuvaks ir aizliedzis ar mums ballēties. Tā laikam ir pirmā reize, kad kādu padaru greizsirdīgu un tiešām, man viņas pat neinteresē. Tas tomēr ir tik sasodīti jauki.

Atceros kā ar Hariju dienu pirms viņu pameta viņa tā laika draudzene sēdējām ziemā Ļeņingradā, es, protams, dzēru tēju, Harijs - alu, un tad vienā brīdī viņš izteica, ka kā viņš vēlētos atgriezties tādā prāta stadijā un tad parādīja uz tuvāko panku, kas to vien visu vakaru darīja kā runāja par bomzeni sava bračka gultā un vecmuteres dzīvoklī. Tagad man ir tāda sajūta jau atkal, prātu diemžēl nevar tā vienkārši atriezt iepriekšējās stadijās. Senāk taču bija bezgala vieglāk, alus visu kontrolējā, tas, cik izsmalcinātas ir tās dāmas, ar kurām man bija kontakts, bija pilnīgi vienalga, viss bija bezgala vienkāršā plūsmā. Tagad man ir sasodīta problēma - pēkšņi esmu pārāk labs jebkam, protams, ka tas skan tik narcistiski, bet tā tas ir, un neesmu vienīgais, kas tā saka. Man vienkārši nav iespējams atrast tādu mūzu/dāmu, kas būtu tik lieliska, ka būtu spējīga mani nolikt/pārspēt kaut padsmit procentos no visām iespējamām sfērām. Nevienam taču nepatīk cilvēki, kas var visu. Un, protams, man jau nepietiek ar to cik lielisks es jau esmu, man jau vajag vēl labāk. Vēl, vēl, vēl! Tagad jau esmu ellē, kas būs vēlāk?