diezgan dahuja laimes - 24. Jūlijs 2012

esot tēvzemē jau uzjundījās tas kakts manā prātā, kas saka, ka ir nepieciešama jaunkundze, būs arī tāda jāatrod, bet tas taču ir šaušelīgi sarežģīti, bezmazvai neiespējami. Neviens vairs nemāk komunicēties, tikai kaut kādas īsziņas vai sociālo tīklu portālu saziņas rakstīt, kurās nepārtraukti var pielabot sevis teikto, tādā veidā jau melojot par savu eksistenci, jo katrs pateiktais vārds ir izlasīts un pielabots pirms pateikts, tad vēl nav vairs tādas rutīniskas iestādes uz kurām dodos, tādā veidā ir nogriezta rūtīniska saskare ar nepazīstamiem cilvēkiem, kurus tad ,šo situāciju iespaidā, varētu iepazīt. Tālāk es, protams, neesmu sasniedzams gandrīz nekā caur jebkuru saziņas līdzekli, ja neskaita ēpastu, bet no ēpastiem jau cilvēkiem bail. Tā jau tāda ōpju padarīšana. Un vispār kura būtne gribētu draudzēties ar tādu iedomīgu krānu kā es. Es taču esmu visnotaļ pārāk īpašs, tāds kurš, redz, atšķiras no šīs hedonisma pārpilnās sabiedrības(un es protams nevēlētos sadzīvot ar hedonisma aizrautu cilvēku), tāds, kas nevēlas iedzert vīnu vakaros, tāds, kas nevēlas iet uz kino skatīties kakas ekrānos, tāds, kas negrib strādāt un nestrādās, tāds, kurš nekad nepirks dāvanas, ja nu vienīgi humpalās kaut ko par 50 santīmiem sazīmēs. Nē nu vispār! Tas taču nav iespējams. Ja nu vienīgi man jāapgūst kāda neapšaubāmi lieliska kauna pārvarēšanas metode.

Bet kur lai es izroku tādu sakarīgu, tīru būtni? NU dāmas? Kur? Kur var atrast tīrus, skaistus cilvēkus. Nu nav nu, nav.

Esmu pārāk ilgi dzīvojis tajā sāpju lokā, kuru Rainis aprakstīja pēc nāves.