Vēls vakars.
30.. Maijs. 2012 | 02:01 am
Miegs nenāk, blakus istaba jaunieši marihuānas reibumā spēlē Munchkin, es uztaisīju tēju, izgāju āra pa aizmugurejām durvīm, apsēdos uz zemes nomestā matrača, kura visi gozējas katru dienu, kad spīd saule, un skatījos apkārt tumsā.
Nolādēts! Cik tizla tomēr ir ta sajūta, ka zini, ka pašam savs ceļš tagad jāsoļo. Vairs nebūs neviens, kas man liks darīt kaut ko, ko lielākoties pat nevelos darīt, bet tomēr ir skumji. Skumji tādēļ, ka ir tāda neierasta vientulības sajūta, cilvēki ir apkārt, runāt ir par ko, vakar vēl džemoju ar ģitaru un melodiku uz universitātes kalniņa ar vienu komrādu un tad pat, no vienas meitenes aizņēmies, iemācijos diablo (ne datorspēles) pamatus. Drīz došos ceļā, bet nepārtraukti manī noris ļoti dīvainas domas. Es taču esmu tik ļoti traks, tik nojūdzies, ka diez vai atradīšu kādu cilvēku ar kuru spēšu normāli komunicēt un sadzīvot, ja nu vienīgi māsa. Viņa arī ir traka. Bet man būs tik neželīgi vientuļi bļeģ!
Ik pa laikam sev vēl atkārtoju, ka man ne vienmēr vajag sabiedrību, kur nu vēl kādas attiecības, jo tas man atņems manu vīziju par ceļu, kas man jāiet. Tas man dos maldinošu jēgas apziņu. Jēga jāatrod taču svarīgākās lietas nekā bučošanās, kutināšanā un seksā.
Bet jā, pēc kādām pāris nedeļām es izbraucu, un tad ceļā paies kāds mēnesis, bet tagad es nevaru izlemt kādu grāmatu, lai iegadājos, ko ceļā lasīt - tai jābūt filosofiskai, par dzīvi, realistiskai un par ceļu + bez narkotikām un samērā vieglai fiziski - svaram šoreiz ir nozīme. Kādam ir ko ieteikt?
Skan šis: Ain't no maintain high enough!