diezgan dahuja laimes - 6. Maijs 2012

Mans kaimiņš ir vērdiem neaprakstams. Šoreiz viņs mani uzrunāja tā: "Tu esi atņēmis 10 gadus no manas dzīves, vari veltīt vismaz 5 minutes sarunai?" Tas mani gana daudz jau ieintriģēja un sarunā gāja vaļā. Sāku jau apcerēt kā es, 11 gadu vecumā, būtdams Latvijā, biju spējīgs 24 gadus vecam pakistānim atņemt viņa dzīvi, par ko arī uzdevu viņam pāris jautājumus. Uz kuriem viņš, protams, atbildēja ar to, ka esmu viņam galvā ieplantējis čipu. Brīnišķīgā lieta tāda, ka viņš apgalvo, ka pirms gada, kad jau dzīvoju šajā namā, viņš esot ar nazi iedūris sev galvā šo čipu cenšoties izņemt, tad pēkšņi es arī atcerējos vienu dienu, kad viņš, pie mūsu durvīm pieklauvējot, atvainojās par sagādāto bļaustīšanos iepriekšējā dienā. Tad viņam bija apsaiteta galva.

Tad viņš apgalvo, ka esmu viņa mājā ievietojis noklausīšanās ierīces un tagad visi viņa ģimeni vēro. Es prasiju kā? kurā vietā? Viņš neatbildēja.

Es viņam vaicāju kādas substances viņš pīpē, viņš atbildēja:"Kapēc es izsaucu policiju vienu dienu?"

Tādā garā šī ļoti intriģējošā diskusija arī turpinājās kādas 5 minutes, kamēr viņa sirmā mēte un viens brālis viņu ievilka iekšā. Viņa brālis tad man izteica:"Ignorē viņu, viņš nav racionāls un pārāk daudz lieto ekstazī."

Tagad aprunājoties ar mājas biedru, viņš teica, ka esot viņam atņēmis jau 20 gadus no dzīves.
Iedomajaties tik, 2 gadus vecs lietuviešu bērns Lietuvā implantē prāta kontroles čipus 14 gadīgam Pakistānim kaut kur Āzijā. Holivudai par šo filma butu jāuztaisa.

Tagad brīnišķīgs garstāvoklis.