diezgan dahuja laimes - 2. Maijs 2012

un es atkal sēžu rakstot kaut kādu bezsakarīgu kursa darbu, par kuru cerams dabūšu kaut ko līdzvērtigu 5, jo īpaši labi neesmu pastradājis šoreiz, bet nekas, šis cerams ir pats pēdējais kursa darbs, kurš man jelkad būs jāraksta. Es tiešām jau redzu gaismu tuneļa galā, bet man visu laiku rādās nekontrolējami sapņi par to kā izgāžos bakalaurā un man studijās jāpavada vel viens gads. Cerams, ka tā tas nenotiks, bet laikam esmu sapratis to, ka ar pārlieku lielisku grādu universitāti nebeigšu, bet tas arī man jau ir pilnīgi vienaldzīgi. Esmu kļuvis visnotaļ vienaldzīgs pret visu birokrātiju savā dzīvē..

Nākamājā dzivē bušu viens trekns runcis, ne sūda nedarīšu, nepārtraukti prasīšu ēst, pavasarī pārak netrakošu, lai mani neizkastrē un kāpšu virsū visām kaķenēm, ko redzēšu. Kaušos un šņākšu ar nīkulīgākiem kaķiem. Papildus man būs kāda samērā nelaimīga jauna saimniece, kas mani mīlēs, jo viņai dzīvē pietruks mīlestības. Viņa mani paijās, kasīs aiz ausīm un cerams, ka pārak bieži nemazgās. Es gribu būt tads kā mans bērnības runcis Maksimiliāns. Viņam bija lielsika dzīve, viņš bija galvenais runcis visā ciemā, svēra vismaz kilogramus astoņus. dzīvē noķēra 3 peles un pāris putnus. Viņš atnāca pie mums ziemassvētku vakarā Rīgā un mēs viņu pieņēmām un aizvedam uz laukiem, jo viņš bija tik mīlīgs un vientuļš kaķēns. Protams, ka būšu kā viņš - melns, biedēšu māņticīgos cilvēkus un izskatīšos kā cienījams runcis uzvalkā ar visu melno kažoku.