Manai mātei lieliski sanāk dokumentēt savu dzīvi.
2.. Apr. 2012 | 10:30 am
Ceturtdien, 15.martā Austrijas mediji ziņoja par „diviem latviešiem”, kas nepietiekami ekipēti bija devušies kalnos un „ar helikopteri neievainoti izglābti tikuši” Laikam jau lai nediskriminētu sieviešu dzimumu, jo kalnos devās divas latvietes. Tāpat nekas nebija teikts par vienas izglābtās latvietes Alpos Kāpjamajiem Bruncīšiem un otras matu krāsu, kura neapšaubāmi ir blonda: http://www.austria.com/
Viss patiesībā bija tā. Divas nākamās alpīnistes pamodās agri no rīta, un, lai arī iecere sagaidīt saullēktu kalna galā nevarēja īstenoties, tomēr kalna pakājē tas notika gan. Vienas alpīnistes (sabiedriskās darbinieces un topošās publicistes) motivācija „Es kāpt gribu kalnā visaugstākā. /V.Plūdons./” pilnībā saderēja ar otras motivāciju „tik reizes te ir braukts un nekas, izņemot dažas slēpošanas trases, nav redzēts”. Laiks bija iegadījies neparasti silts, viss sniegs ielejās nokusis un sniegotās kalnu galotnes tā vien aicināja tiekties tuvāk debesīm un pavasarim.
Tā nu, saģērbušās tik ērti un sportiski, cik vien no līdzpaņemtās bagāžas tas bija iespējams, abas alpīnistes devās uz Špicēgela pakāji. Pirmā alpīniste (turpmāk tekstā A1 - tā kura gribēja kāpt kalnā visaugstākā) izmēģināja trenniņbikses, bet atmeta tās kā pakaļu sautējošas un neglītas. Visaugstākam kalnam par piemērotiem tika atzīti Āgenskalna vinteidžā pirktie H&Mvelveta bruncīši ar uzšūtām kabatiņām, zem slēpošanas biksēm velkamās vilnas zeķubikses, atlocītas vilnas zeķes (lai nesadauzītu potītes pret akmeņiem) un nodrāztas, sensenos laikos baltas bijušas naikī krosenes. Otra alpīniste (turpmāk tekstā A2) ietērpās zilās trikotāžas samta mājbiksēs, sudrabotās parketa botiņās (kurās, kā vēlāk izrādijās, bija zeķes ar lapsiņām), toties „augšā” palika slēpošanas kombinezona jaka.
Alpīnistes apņēmīgi devās iekšā mežā, kas iekļāva kalnu grēdas pakāji, un, sekojot norādēm, kas pilnīgi un galīgi nesaskanēja ar svaigi izdotajā tūrisma kartē melni iezīmēto trasīti Nr. 44 no Presegeras ezera uz Vaizenzē ezeru” (7 stundas /14 km / grūtības pakāpe: smaga), devās augšup, augšup vien. Kartē bija iezīmēta tikai viens ceļš uz kalna galotni, taču norādes krustojās un šķīras. Kartē bija arī aprakstītas novada kalnu tūrima iespējas, ko esot iecienījušas ģimenes ar bērniem, nūjotāji un citi skaistā un veselīga sporta cienītāji, uzskaitīti gidi, pavadoņi un klubi, kas maršrutus var palīdzēt iziet. Acīmredzot, norādes bija izvietojuši citu karšu veidotāji, citi gidi, klubi un pavadoņi.
„Melnā ģimenes trasīte” bija lapām piebirusi, un varēja redzēt, ka te no vēla rudens neviens nav gājis. Pēc pusstundas kāpuma alpīnistes saprata, ka maršruts ies gar upīti, kura taču ir izvēlējusies vieglāko ceļu, lai tiktu ielejā. Alpīnistes fotogrāfēja ēdelveisu, par kuru skaidri zināja, ka tas nemaz nav ēdelveiss. Pēc tam fotogrāfēja brīnumaini košu ķirzaciņu no priekšas un pakaļas. Un pēc tam ūdenskritumu, līdz kuram veda uz akmeņiem un kokiem iezīmētas atzīmes Austrijas karoga krāsās.
Ūdenskritumā bija maz ūdens, bet vienalga tas bija pietiekami augsts un iespaidīgs, lai iepriecētu abas latviešu izcelsmes Alpu iekarotājas. Taka šķērsoja upīti ūdenskrituma pakājē un tad pēkšņi pavisam stāvus veda augšup. Alpīnistes nevarēja saskatīt nākamo atzīmi un nolēma pakāpties vēl augstāk, aiz klints bluķa. Pēc tam vēl augstāk „līdz nākamajam lēzenākajam posmam”. Atzīmes joprojām nebija, taču izskatījās, ka tām noteikti jāsākas kādus 10 metrus augstāk, kur būtu bijis vieglāk nostāvēt, lai tās uzkrāsotu.
A1 savilka uz augšu bruncīšus, un, izdzenājot nokritušās lapas, iekrampējoties augsnes virskārtā un niecīgās krūmāju saknītēs, kāpa līdz nākamajam kociņam, kas kaut cik stingri turējās pie klints. Viņai sekoja A2, to pašu iekrampēšanos veicot ar skaisti manikīrētajiem nagiem. A1 izlēma, ka jāpakāpjas vēl augstāk - līdz saules apspīdētai klints sienai, kuras pakājē varētu atsākties normāla taka. A1 kāpa pūsdama-elsdama un trīcošām rokām un kājām atsēdās uz vienu kvadrātmetru lielās saules apspīdētās ežiņas klints pakājē. Tad viņa sauca A2, lai tā seko. A1 visu laiku domās meta krustus un lūdza Dievu lai A2 nagi nenolūztu un parketa krosenītes nepaslīdētu, jo pēkšņā atklāsmē saprata, ka tādā gadījumā viņu gaida ap 40 m zems kritiens. Līdz šim A1 to nezinkāpēc nebija iedomājusies. Laimīgā kārtā drīzumā abas aplīnistes (A1 un A2) sēdēja uz saulainās ežiņas.
A1 nometa oranžo plīša jaku un saprata, ka mugura nosvīdusi slapja. Kājas vēl nebeidza trīcēt. Kad tās drusku pierima, viņa sameklēja kartē mountin rescue telefona numuru, pielika priekšā Austrijas kodu un mēģināja piezvanīt „ja gadījumā kas”. Mēģināja tā un šitā un beigās izrādījās, ka jāzvana bez koda. Tad uzreiz atbildēja vīrišķīga un nedaudz satraukta balss. A1 nobijās no tādiem panākumiem un nospieda pogu ar sarkano klausulīti. Nebija jau vēl nekāda vajadzība. Tad viņa saprata, ka vajadzēja vismaz atvainoties un nokaunējās vēl vairāk.
Alpīnistes apspriedās un izlēma, ka tomēr jāpaskatās, kas aiz klints radzes stūra un vai var tikt augstāk. To paveica A1. Viņa atstāja drošo ežiņu, aizlīda aiz klints radzes un pakāpās vēl 5 metrus uz augšu, lai secinātu, ka tur sākas pilnīgi stāva klinšu siena. Kājām un rokām trīcot vēl trakāk kā iepriekš, A1 laimīgi tika atpakaļ uz ežiņas.
A1. „Jāzvana glābējiem.”.
A2. „Ārprāts. Es jau nu kāptu lejā. Grūti būs, bet kaut kā jau tiksim.”
A1. „Netiksim. Jau augšā knapi uzlīdām.”
A1 pie sevis apsvēra, kas būtu, ja kāda ekstremitāte paslīdētu. Trīs bērni izaudzināti, dzīve bijusi krāšņa un interesanta un, ja viņa uzreiz nosistos beigta, tās būtu itin labas dzīves beigas. Taču bija jau arī iespēja tikai salauzt mugurkaulu un visus citus kaulus, bet palikt dzīvai. Tas jau būtu bēdīgāk.
A1 paņēma A2 telefonu (jo no sava zvanīt vēlreiz bija kauns) un zvanīja glābējiem. Atkal atskanēja vīrišķīgā un atbildīgā balss. A1 angliski vēstīja mēs esam „two ladies”... šeit uz kalna ... netiekam vairs ne augšā, ne lejā. Tas ir pārāk bīstami... A1 apsvēra citu apzīmējumu, jo lēdijas, kā zināms, nekāpj kalnos, bet no smalkām porcelāna tasītēm malko dārdžīlinga tēju ar sviesta cepumiem. Bet nekas labāks nenāca prātā. Divas latviešu lēdijas. Latvju alpīnistes velveta bruncīšos ar uzšūtām kabatinām un trikotāžas samta mājbiksēs.
Pēc 15 minūtēm pārzvanīja no policijas un prasīja papildus ziņas, no kurienes alpīnistes sākušas kāpt kalnā visaugstākā, un, kurā aptuveni vietā viņas varētu būt. A1 atkal izstāstīja, cik nu labi prazdama. Policists jautāja, vai viņas var nostāvēt, vai vieta ir kaut cik droša gaidīšanai. A1 atbildēja apstiprinoši. Saulainā ežiņa bija jauka. Vēl pēc piecām minūtēm policists zvanīja vēlreiz, savienojot ar operator, kuram A1 vēlreiz izstāstīja, kur atrodas. Vārdiņu „flight” pirms „operator” A1 palaida gar ausīm, neticēdama, ka kaut kas tāds uz viņām attiecas.
Abas alpīnistes sāka gaidīt veci, kas atnāks no lejas un palīdzēs nokāpt. A1 teica, ka būtu jauki, ja viņš labāk palīdzētu uzkāptkalnā visaugstākā, taču tas bija maz ticams. Žēl, ka Alpu iekarošana pārtrūkusi pašā sākumā. Tikai stundu vien tā ilgusi. Abas alpīnistes vēlreiz apspriedās, kur viņas varēja nomaldīties, un ko būtu vajadzējis darīt citādāk. A2 vēlreiz ieminējās, ka varētu mēģināt pašas tikt lejā. Savienojoties sasaitē ar viņas biksēm (zilā trikotāžas samta), kas stiepjoties.
Ik pa laikam abas alpīnistes raustījās pēkšņā smieklu lēkmē. A1 reiba galva tieši kā no viena aliņa. Nekāda saprotama iemesla tam nevarēja atrast, taču prāts bija viegls un priecīgs. A2 sagribējās čurāt. Viņa nebija ar mieru darīt to pusmetru tālāk uz drošās ežiņas. Viņa gribēja aizlīst aiz klints radzes, no kurienes A1 tikko bija knapi tikusi atpakaļ. A1 mēģināja viņu iedrošināt mest pie malas kautrību, bet A2 tomēr palika pie sava. Čurāšanas operācija beidzās veiksmīgi, A2 laimīgi atsēdās uz ēžiņas un tieši tad notika Helikoptera Parādīšanās 1. Taču helikopteris lidoja pārāk tālu un alpīnistes nespēja noticēt, ka ir tik lielu austriešu nodokļu maksātāju izdevumu vērtas. Tomēr, pietika helikopterim pazust aiz kalna muguras, kad viņas abas saprata, ka laikam tomēr ir.
A2 pakāra blakus krūma zariņā savu slēpošanas jaku. Luminiscējoši zaļu.
Pēc 20 minūtēm notika Helikoptera Parādīšanās 2. Nu viņš lidoja pavisam tuvu un A1 mudināja A2 vicināt jaku. A2 grīļodamās pieslējās kājās, A1 viņu turēja aiz manikīrētās rociņas, kuras panadzes bija pilnas ar nabadzīgo Alpu kalnu augsni un A2 vicināja jaku. A1 vicināja roku. Un abas nezināja, kur likties aiz smiekliem, jo saprata, ka viss atgādina muļķīgu un gaužām nodrāztu filmu. Nu gluži kā toreiz, kad A1 desoja pāri Rīgas Rātslaukumam pakaļ zaglim, saucot „Ķeriet zagli!”
Helikopteris acīmredzami izmainīja gaitu. Tas bija pamanījis latvju alpīnistes. A2 apsēdās, paskatījās uz A1 un saķēra seju: „Es negribu tajā helikopterī. Tad jau labāk kāpt lejā pašai”. A1 izdomāja, ka var jau būt, ka helikopteris paskatīsies „kas un kā” un tad atsūtīs to veci, kas palīdzēs tik lejā. Helikopteris pielaidās pavisam tuvu, A1 ar vienu roku saķēra brunčus un ar otru aizsedza acis, jo sāka lidot lapas, gruži un smiltis no klints radzes. Un viņai bija nelabas aizdomas, ka glābēji šobrīd uzjautrinās tieši par brunčiem. Ar uzšūtajām kabatiņām. Helikopteris aizlidoja un A2 sāka apsvērt, cik tas maksās un cik gadus vajadzēs strādat, lai visu samaksātu. A1 nebija tik noraizējusies. Vai nu pirmā reize, kad jāmaksā un nav ko maksāt. Jo nav jau arī ko atņemt. Gan jau cietumā neliks. Un pat ja tā, dzīve Austrijas cietumā varētu būt itin jauka.
Nopietnās pārdomas pārtrauca ideja – ko darīt, ja sagribas kakāt? A1 teica, ka tad viena turēs otru aiz rociņām, kamēr tā, pārlikusi dupsi pāri bezdibeņa malai, atvieglosies. Spožā vīzija izsauca kārtējo smieklu lēkmi.
Tad pēkšņi pāri kalna mugurai atkal parādījās helikopteris. Turot cilvēku virves galā. A1 un A2 saskatījās un vienā balsī nolēma, ka tas ir tas vecis, kas palīdzēs tikt lejā. A2 atkārtoti teica, ka helikopterī viņa negribot. A1 teica, ka viņa jau nu gribot gan, jo nekad neesot lidojusi ar helikopteri. Atkal sāka virpuļot lapas, žagari un smiltis, līdz kamēr mierīgs un pārliecinošs uz ežiņas nolaidās vecis, kas palīdzēs tikt lejā. Neliela auguma, īsām kājām un līku degunu, viņš atsprādzēja divus vīstokļus un lika A1 piecelties. A1 iekāpa dzeltenā luminiscējošā milzu pamperā ar siksnām gar malu un metāla karabīni priekšā, pēc tam to pašu izdarīja arī A2.
Tomēr helikopterī viņas netika ne vilktas, ne aicinātas.
Ducīgais vīrs piesprādzēja abas latvju alpīnistes pie virves un mikrofonā pavēlēja helikopterim celties uz augšu. Viņām nebija pat laika nobīties. Atrāvušās no drošās ežiņas, viņas iešūpojās priedes galotnē un vēl nesaprazdamas, kas īsti notiek, lidoja pāri ūdenskritumam. A1 lūkojās uz vietu, kur abas bija sēdējušas un skaļi secināja, ka vēl augstāk viņas tiešām netiktu. Viņa gauži nožēloja, ka viss skaistums paliks neiemūžināts fotoattēlos, jo saprata, ka būtu dīvaini, ja glābjamā cietēja aizrautīgi knipsētu fotoaparātu. Varētu vēl padomāt, ka viņas tur tīšām uzķesušās – lai palidinātos virs Presegenas miestiņa un pafotogrāfētu. Tikpat labi slīcējs varētu dungot kādu jautru melodiju slīcējglābējam zem deguna.
Glābējs ik pa laikam apjautājās, vai viss ir kārtībā, un kamēr A2 skatījās viņam acīs un drusku iemīlējās, A1, gauži ciezdamās, tomēr neatzinās, ko tieši siksnas tik briesmīgi spiež. Viņas pārlidoja savam viesu namam „Schluga II” un atkal A1 nobēdājās par neizmantotām fotogrāfēšanās iespējām. Lejā rīta saulē tik skaisti mirdzēja Presegera ezeriņš.
Pēc brīža izglābtās latvju alpīnistes (A1 un A2) saprata, ka tiek lidinātas uz pļaviņu netālu no viesu mājas. Helikopteris laidās lejā un A1 bija ļoti žēl, ka tas viss beidzies tik ātri (ja nu vienīgi tās siksnas tik gauži nespiestu). Pļaviņas vidū bija tāda kā mantu čupiņa un malā stāvēja policijas mašīna. A2 teica, lai A1 runā, bet viņa klusēšot un, ja kas, palīdzēšot. Viņa bija cieši pārliecināta, ka abas izglābtās dabūs ja ne nu pērienu, tad bārienu gan. Protokolus, skaidrošanas utt. utml.
Mantu čupiņa izrādījās nestuves un pirmās palīdzības aprīkojums. Tas izrādījās nevajadzīgs. Un arī viss cits izrādījās pilnīgi savādāk.
Policisti bija stalti, ļoti izskatīgi un laipni. Glābumu nāca apskatīt un apsveikt visa helikoptera komanda. Kad nu tā, tad A1 un arī A2 pateicībā apķēra un nobučoja gan glābēju, gan helikopteristu. Policists, kas pierakstīja vārdus, dzimšanas datus un adresi bija pārāk skaists, lai viņu bučotu. Vīrieši nedrīkst būt tik skaisti. Alpīnistes nokautrējās, kaut A1 gribējās bučot tieši viņu, bet A2, kā jau minēts, virs Presegera ezera bija drusku iemīlējusies glābējā. Viņš esot sniedzis neizsakāmu drošības sajūtu.
Apollons policijas formā mīļi paskatījās uz A1 kājelēm noplēstajās naikī krosenēs un kautrīgi teica, ka šie apavi neesot piemēroti kalnos kāpšanai. A1 piebilda, ka droši vien bruncīši arī nav piemēroti. Viņa vēl nezināja, ka austriešu vīrieši uz sievieti brunčos skatās tāpat kā Latvijas sievietes uz skotu kiltos - tas atklājās tikai pāris dienas vēlāk. Policists vēl pajautāja, vai alpīnistes atradīšot viesnīcu (500 metrus tālāk),un vai viņas nevajag ar mašīnu aizvest, bet A1 un A2 vienā balsī teica, ka labāk pastaigāšoties.
Secinājušas, ka visa Alpu iekarošanas mēģinājums un glābšana ir aizņēmusi tikai 3 stundas, abas latvju alpīnistes devās pāri pļavām apkārt Presegera ezeram. Tūrisma kartē maršruts Nr. 3 / 5,5 km / grūtības pakāpe: viegla.
„Climb every mountin, search high and low, follow every by way, every path you know. Climb every mountin, ford every stream, follow every rainbow, till you find your dream” - dziedāja A1, dancādama pa pļavu. Nu gluži kā Marija „Mūzikas skaņās”.
Tā Špicēgels palika neiekarots. Pēc četrām dienām atstājot jauko Presegenas ciematiņu, A1 vēlreiz ar acīm apmīļoja tā nogāzes, atvadoties, visticamāk, uz visiem laikiem.
Ar dziļu nožēlu, ka nepietika drosmes glābējam palūgt viņas uzcelt kalnā visaugstākā, nevis novest lejā.
Helikopterim tas taču būtu tīrais nieks.
*Gods šai jakai, luminiscējoši zaļajai!