diezgan dahuja laimes - 17. Marts 2012

Man ir problēma, un šoreiz tā nav tieši par bakalaura rakstīšanu. Tā ir pat to, ka man iet pārak labi. Man nav motivācijas, jo viss mani apmierina. Man ir ko ēst, kur gulēt, nauda ar kuru īri un rēķinus samaksāt. Man ir silts, esmu sveiks un vesels un jau kādu pusgadu pat iesnas nav bijušas. Jaunnedeļ ienāks vēl lielā ikgadejā stipendija un bušu vēl materiālāk apmierināts. Tas viss ir neslikti, bet problēma ir tāda, ka man vajag kaut ko sliktu, lai es tiešām butu motivēts.

Labas lietas neko nedara, tikai padara mani slinkāku. Es gribu darīt, bet tad iekšējā balss pasaka "nafig?", viss taču ir labi. Kad man nebija pāris simti kontā, man pasaule bija pretinieks pret kuru cīnīties, lai sasniegtu kādu apmierinatību, lai pierādītu, ka es varu, ka es nesamierināšos.

Secinājums tāds. Man vajag sliktus notikumus, lai man atkal būtu mazliet slikti un es varētu par/pret kaut ko cīnīties, lai man atkal būtu labi.

Atceros laikus, ka dzīvoju ar latu nedeļā, jo vecākiem bija pārak lielas materiālas problēmas. Klaiņoju apkārt ar Valaini dampsterojot un skvotojot Purčikā. Tie bija grūti un superīgi laiki. Savā ziņā gribu atgriezties tajos "balansē uz naža asmens" laikos, gan jau arī pēc šīm bezjēdzīgajām papīra gabala iegūšanas procedūram to darīšu.