diezgan dahuja laimes - 5. Marts 2012

Diena, kuru ienīst vairāk pat nevarētu. Katra nedēļa sākas ar gulētām videji 4 stundām, kam seko salstoša piecelšanās pēc kuras, protams, velos ieiet dušā, bet tā kā svētdiena ir tā diena, kad izmazgāju veļu, tad, protams, visi dvieļi vēl itin nemaz nav izžuvuši. Brokastis šķiet šausmīgas, jo banāns, ko ēdu ir pārāk auksts, tēja pārak karsta, jo ir jāsteidzas jau uz lekciju, un zemesriekstu sviesta maizīte ir pārlieku lipīga. Lekcija ir nepārspējami garlaicīga, pietam, lekciju telpā ir saplīsis logs un nav nemaz silti. Tā kā āra spīd saule tad izvelējos tos 500m līdz universitātei noiet bez jakas, bet protams ar 2 stundām salšanas es nebiju reiķinājies.
Pēc lekcijas devos uzzināt savus sesijas rezultātus, bet protams pie kabineta, kur tas jādara ir 10 cilvēku gaidišanas rinda, kas tieši tad, kad man jāiet iekšā, beidzas jo lektoram, redz, jādodas uz sanāksmi [citi savus rezultatus zināja jau pirms nedēļas]. Man nāk miegs, esmu izsalcis un jūtos netīrs. Riebjas man pirmdienas. Ne visas, bet lielākā daļa. Fui! Fui! Fui!