diezgan dahuja laimes - 20. Februāris 2012

Jāsagaida būs nākamā dzives fāze, kad es bezcerīgi meklēšu mīlestību. Cik dīvaini ir apzinaties, ka kaut kas tāds būs. Pagaidam vēl viss ir labi.

Esmu ļoti racionāli domajošs cilvēks un vienmēr esmu salīdzinājis cilvēka smadzeņu darbību kā kādu datoru ar procesoru, sensoriem, īstermiņa un ilgtermiņa atmiņu, bet vakar nonācu pie atklāsmes par operētajsistemām, kas diemžēl atšķiras un nav īsti apvienojamas kādā divkodolu sistemā. Tas ir ta pat ,kā iebāzt disketi diskdzinī un gaidīt, kad suppaplex palaidīsies. Tas nenotiks. Mazliet skumji, bet tagad man vismaz nāk apceres par šo atsevišķo dažādo sistēmu kodolu pamatprincipiem, kuru dažreiz ir kopsavelkami.

Atminos pēdejo vienpadsmitā gada tālruņa sarunu ar māsu, kad viņa novēlēja, lai man būtu patiesi draugi, jo viņai, redz, tādi neesot. Sāku apsvērt savu nolemtību šajā jautājumā, tādēļ tads ievads.

Manu prātu uz priekšu dzen citi cilveki, tik vienkārši tas ir. Man ir nepieciešams, ka kāds mani atbalsta un tas ir iemesls kādēļ vispār kaut ko daru vai kustos, bet problēma ir tāda, ka man ir šī paralēlā vēlme būt vienam, pārak liela vēlme būt vienam, jo man nepatīk prāti, kas tik kutina manas domas, manu prātu. Un tad es mokos savā pratā, jo man nav šīs atzinības no citiem, jo, protams, esmu viens. Diemžēl sabiedriba arī man ir vajadzīga, bet man tā nepatīk.

Tas ir tieši tik pat nepatīkami kā ēšana. Nekad tas nav paticis - gremot kādas sastāvdaļas, lai es es varetu izdzīvot. Tas taču ir tik garlaicīgi - žļem, žļem gkhgk.

Es gribētu sevi tagad iedomaties uz kāda goda pjedestāla un nepateikt nevienam "paldies" par atbalstu.

"Paldies par uzmanību!"

Tas bija tā: sen, ļoti sen norisinājās kāda ļoti alkoholisksa fiziķu klases ballīte kādā pirtī, kuras atrašānās vietu vairs īsti neatceros. Bet galvenais nakts notikums bija, kad ballīte ieradās kāds nepazistams jaunietis, ko pazina ekonomistu klases edžulis, vārdā Āris. Diezgan normāls tipiņš, kas ļoti labi arī spēlē ģitāru. Nelāgais stāsta gals pienāk tad, kad viņš ballītes norieta pusē sēdedams tualetē uz grīdas blakus podam pievema savas plaukstas. No tā brīžā vārds "Āris" tika izmantots visdažādākajos telainās izteiksmes līdzekļos, lai aprakstītu dažādās dzīves situācijas, emocijas. Es arī ik pa laikam to izmantoju, kā rezultātā māsa radīja šo MS paint karikatūru aprakstot šo fenomenu, kā viņa to iztēlojās, jo viņa, protams, "Āris" neuztvēra kā ko sliktu un plaukstas pievemjošu: