diezgan dahuja laimes - 29. Janvāris 2012

Šoreiz mana sāpe ir par manis paša prātu, tas dažreiz nav spējīgs savilkt pilnīgi pašsaprotamas lietas kopā. Man ir jāstrādā pie diezgan daudz kā, lai iegūtu to, ko es vēlos iegūt - laika brīvību. Tā, redz, ir mana iegriba, bet es, protams, nemazdrusciņ negribu darīt tās lietas, kas man ir jādara, lai to sasniegtu t.i. mācīties. Tad vakar es to visu darbā apdomāju un sapratu, cik stulbs esmu. Man vienkārši ir jāpasaka sev, ka es gribu mācīties, jo es gribu sasniegt savu laika brīvību un neiespringstību (kā Brūs Springstīns), es gribu rakstīt bakalauru un es gribu dienām neredzēt dienas gaismu. Es to, ellē ratā, gribu. Un tā pat, šķiet, ir vajadzība.