Paņaudēšu vēl.
16.. Jan. 2012 | 12:43 am
Neesmu es tur, kur es gribētu būt. Un ne jau par ģeogrāfisko atrašanās vietu es runāju, bet gan par situāciju. Jā, man ir sesija, bet tas nav tas galvenais. Es pašlaik gribētu mīties varenā tempā pa Rīgas ielu ledu bez bremzēm. Tā, ka pašam bail paliek. Es negribu nekādu Bakalauru apliecinošu papīra strēmeli, kas man nemaz dos visas materiālās vēlmes dzīvē. Tās arī man vairs pat nav.
Man vajag savu garāžu Nr. 55P blakus Āgenskalna tirgum, man vajag kustību, pēc kuras būtu redzams kāds tīkams rezultāts. Man vajag kaut ko radīt, jo es neesmu vairs spējīgs te sēdēt un aplēst visādas civilizācijai svarīgas tomēr ignorētas tēmas.
Bļāviens! Kā es pašlaik vēlos rakāties par miskastēm un atrast vērtīgas, muļķa tautas izmestās mantas. Es vēlos dzīvot no šīs skumjās sabiedrības mesliem*. Būvēšu valsti.
Cilvēku(dzīvnieku) smadzenes ir radītas tikai un vienīgi kustībai un kustību man vajag, bet šeit viss, ko vien varu iesākt ir uzmīties kalnā un noripināties atpakaļ. Kur te ir kāds mērķis? Man vajag mērķi. Varētu jau it kā kaut kur aizmīties pafotogrāfēt, bet tam taču nav jēga, jo viss, ko ,skatoties tajās fotogrāfijās, domāšu būs par to, ka man nebija nodarbes. Fuj!
Tad vēl šodien man atkal atausa mana ideja par vārda maiņu. To es kādu dienu arī izdarīšu, tikai tādēļ, ka tas būtu kaut kas tik nepārspējams, ka visi pilsoņi mani par to kritizētu - it īpaši tēvs.
*Mesli (lat. tributum, an. tribute, vc. Tribut, kr. дань) - regulāras naturālās vai naudas nodevas vadonības sabiedrības un valstu veidošanās periodā, kuras cilšu un/vai karadraudžu vadoņi ievāca un to militārajā un politiskajā kontrolē esošo teritoriju iedzīvotājiem